8. aprīlī Rēzeknes GORĀ un 9. aprīlī koncertzālē "Cēsis" Georgijs Osokins spēlēs Skrjabinu un Šopēnu, bet viencēliena baletam "Lauskas" pamatā būs viņa improvizācijas. "Klasikā" ar pianistu runājam par šiem notikumiem un viņa pasaules sajūtu šodien.

***

Liene Jakovļeva: Kā jūs šobrīd jūtaties? Neskatoties uz to, ka jums dzīvē notiek daudz skaistu muzikālu lietu, kāda ir jūsu kopīgā emocionālā noskaņa?

Georgijs Osokins: Ļoti labs jautājums. Grūti pateikt... Tāds tukšums. Uz skatuves iznāc ar lielāku smagumu. Marta sākumā biju Polijā, un tur atmosfēra, protams, ir elektrizēta, un tas [emocionālais] svars, ko tu saņem, translējot mūziku no skatuves, ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs. Protams, ir sajūta, ka esam jaunajā pasaulē un ka pēc 24. februāra izmainījies pasaules vektors. Tāpēc kā mākslinieks un mūziķis nevaru savos koncertos uz to nereaģēt. Neesmu cilvēks, kuram patīk skaļi runāt, jo, manuprāt, mūziķiem vairāk jārunā ar skaņām – tas ir jēgpilnāk, bet tik un tā – šobrīd ir tāds laiks, kad nevar būt kaut kur pa vidu. Jebkurš karš sadala pasauli. Un pats traģiskākais, nerunājot par cilvēku dzīvībām un visām citām šausmām – ka pasaule kļūst vienkāršāka. Viss kļūst vienkāršāks. Ir baltā krāsa un ir melnā krāsa. Un visa krāsainība pazūd. Un tas ļoti iespaido kultūru pasaules mērogā – to, kas šobrīd notiek mūzikā un atskaņotājmākslā. Tāpēc – jā, šis ir grūts laiks, bet no otras puses mums ir gods translēt caur sevi to, kas šobrīd notiek, jo, manuprāt, mākslinieki šajā ziņā ir ļoti jūtīgi. Protams, tas piešķir spēku un motivāciju, lai tava balss kļūst dzirdama. 

Bet šajā melnbaltajā pasaulē mūzikai un mākslai ir jābūt?

Protams! Un tai jābūt skaļai. Saprotams, ne tiešā šī vārda nozīmē, bet saturiski. Man ļoti patika [ukraiņu komponista] Valentīna Silvestrova nesenā intervija, kurā viņš saka, ka šobrīd tie masveida skati mūzikā kaut kā atiet otrajā plānā, kamēr pirmajā plānā izvirzās kaut kas ļoti trausls, jēgpilns un ļoti kluss – tam parādās jauna dimensija. Starp citu, mēs tikko spēlējām Berlīnē, kurp viņu savulaik aizveda no Kijivas – tas man ļoti atgādina pianista Friderika Šopēna stāstu, kad viņš, atrodoties Parīzē, gribēja doties uz savu dzimteni un karot kopā ar saviem cilvēkiem, bet draugi neļāva viņam to darīt. Šeit taču bija kaut kas līdzīgs, jo Silvestrovs ļoti ilgi negribēja pamest savu pilsētu un ļoti grūti bija viņu pierunāt. Un tikko Berlīnes zālē spēlējam viņa mūziku. 

Un kā šajā pasaulē iederēsies jūsu jaunums 8. aprīlī Rēzeknes "Gorā" un 9. aprīlī Cēsīs? Klavieru solo un viencēliena balets "Lauskas". Vai tas būs klusināts un intīms stāsts, vai arī – spēka pilns vēstījums?

Improvizācijas tapa pirmajos Covid viļņos, un nebija vēl nekādas ieceres veidot tieši šādu projektu. Mans draugs, topošais skaņu ierakstu producents un skaņu režisors, vienkārši uzdeva man jautājumu, vai negribu paeksperimentēt studijā? Studija bija Reformātu baznīcā Rīgā, tepat, viņam bija vairāki mikrofoni, un man kā skaņas fanātiķim ļoti patīk piedalīties šādos eksperimentos. Un sākām. Negribēju toreiz spēlēt mūziku, kas man jau bija rokās, gribējās improvizēt. Nekad to publiski nedaru, bet – tas bija mans draugs. Nosēdējām turpat astoņas stundas naktī, jo spontāni sākām arī ierakstīt. Un pēc tam ļoti ilgi domājām, ko ar šo materiālu varētu iesākt, un man radās ideja, ka tā mūzika ļoti korelējas ar horeogrāfisko estētiku – vajag kaut ko izdomāt. Atsūtījām šo jau sadalīto sesiju horeogrāfei Milānai Komarovai, jo zināju jau viņas darbus un izrādes – man ļoti patīk tas, ko viņa dara. Un kaut kā ļoti organiski sākām domāt par saturu un formu, un beigu beigās mums ir vesela baleta izrāde. Tā ir laikmetīgā horeogrāfija, laikmetīgā deja, taču – balstīta uz dejotājiem, kuri nāk no klasikas, no klasiskās dejas, un to uzreiz var redzēt. Pamatā ir manas spontānās improvizācijas, bet ļoti ceru, ka kopā ar soloprogrammu, kuru atskaņošu koncerta pirmajā  daļā, veidosies viens kopīgs organisms, jo, manuprāt, tas viss ļoti sader kopā. Ilgi arī domāju par to, ko spēlēt blakus "Lauskām". Tā kā šobrīd mums visur ir lauskas, visa pasaule sastāv no lauskām. Manuprāt, tas ļoti arī iederas mūslaikos.

Vairāk un plašāk - ierakstā.

***

Piektdien, 8. aprīlī, Latgales vēstniecībā GORS un sestdien, 9. aprīlī, Koncertzālē “Cēsis” gaidāms koncerts, kurā atklāsies latviešu pianista Georgija Osokina dažādās talanta šķautnes – pirmajā daļā klavierēm solo izskanēs Aleksandra Skrjabina un Frederika Šopēna skaņdarbi, bet vakara turpinājumā pirmizrādi piedzīvos laikmetīgā baleta viencēliens "Lauskas", kura pamatā ir Georgija klavierimprovizācijas un Milanas Komarovas horeogrāfija.

Klavierēm solo izskanēs viena no Aleksandra Skrjabina daiļrades vēlīnajām sonātēm – devītā sonāte "Melnā mesa", un Osokina iecienītā komponista Frederika Šopēna Etīdes - viena no pianistu meistarībai izaicinošākajām un aizraujošākajām klaviermūzikas formām, kurai raksturīgs romantisks melodisms, bet nepieciešama izcila virtuozitāte.

Savukārt vakara centrālais notikums būs laikmetīgā baleta viencēliena “Lauskas” pirmizrāde.

Balets "Lauskas" balstīts uz Georgija Osokina radīta muzikālā materiāla, kas tālāk iedvesmojis Milanas Komarovas horeogrāfisko ieceri. Viencēliena izmantotās Osokina klavieru improvizācijas tikušas ieskaņotas baznīcā, Covid-19 pandēmijas laikā, kad visā pasaulē valdošā noskaņa sasaucās ar paša pianista pārdomām par dzīves trauslumu, un viņa dvēseles stāvokli ieraksta tapšanas brīdī. Doma, mūziku ietērpt dejas valodā radās negaidīti, improvizācijas atskaņošanas laikā.

Viencēliena “Lauskas” librets vēsta par mākslinieci un viņas dvēseles sāpēm, kas saistītas ar personiskās krīzes pārvarēšanu. Spilgtāko skatuves pārdzīvojumu uzplaiksnījumi savijas ar apziņu par nenovēršamo novecošanas izraisīto bezspēcību, kad gars ir augstumos un prāts top vieds, bet ķermeni pārvalda  savi dabas likumi un skarbais laika ritējums ir neapturams.

Izrādē piedalīsies bijusī Hong Kongas baleta māksliniece Lauma Berga, Latvijas Nacionālā baleta vadošā baleta māksliniece Baiba Kokina un soliste Keita Bloma, kā arī solisti no Vācijas baleta teātra - Lisa Pavlova un Mihails Belilovs.

Laikmetīgā baleta “Lauskas” skatuves ietērpu veidojis Kārlis Kaupužs, bet elegantos kostīmus darinājusi Jeļena Starostina.