"Šis laiks ir diezgan traģisks kultūrai, bet savā veidā – labs mākslai. Jo daudz vieglāk ir koncentrēties uz kaut ko jēgpilnu, uz meklējumiem," atzīst ar krāsu dzirdi apveltītais pianists Georgijs Osokins, kurš 21. maija vakarā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā atskaņos Ludviga van Bēthovena Ceturto klavierkoncertu. Pie diriģenta pults stāsies leģendārais krievu maestro Vladimirs Fedosejevs, bet koncerta tiešraidi varēsim baudīt arī "Klasikā".

Liene Jakovļeva: Tikko esat atgriezies no Polijas, no Gdaņskas. Arī tur skanēja Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts.

Georgijs Osokins: Tas bija Gdaņskas festivāla atklāšanas koncerts – jau kādu ceturto vai piekto reizi tur spēlēju. Tā ir brīnišķīga vieta un lieliska filharmonija, tur ir mans draugs, turienes orķestra galvenais diriģents no Gruzijas, Georgijs Čičinadze, ar kuru vienmēr prieks sadarboties.  Kopā spēlējām Bēthovenu, viņi paši spēlēja Štrausu. Tas bija tiešsaistes koncerts, un bija diezgan dīvaina sajūta, jo pa šo gadu tikai vienu reizi esmu spēlējis nelielu solokoncertu, un tā nebija tiešraide. Un šī bija pirmā reize, kad pēc tik liela pārtraukuma spēlēju ar orķestri, protams, arī bez publikas. Tas ir vēl dīvaināk. Jo it kā ir cilvēki apkārt, daļēji viņi ir arī klausītāji, mums ir muzikālā sadarbība, bet…

Pat ne tas, ka nedzirdi aplausus, bet – ja nejūti enerģētikas atdevi no publikas, no Visuma, tas ir ļoti dīvaini.

Neteiktu, ka spēlēt šajā stilā man ir ērti. Joprojām uzskatu – un šis gads to pierādīja –, ka online koncerti ir mākslas reducēšana. Tas ir kā skatīties brīnišķīgas filmas aifonā vai van Gogu – instagramā. Jēgas nav daudz. Bet man kā mūziķim galvenais šobrīd ir atgriezties uz skatuves.

Pēc liela pārtraukuma uzreiz nevarētu spēlēt desmit koncertus pēc kārtas, es nejūtu tos protonus gaisā. Man vajag ļoti pamazām, kā pēc badastreika atsākt ēst – ir ļoti pakāpeniski tajā jāatgriežas atpakaļ.

Bet šobrīd realitāte ir tāda, un mums ar to kādu brīdi jāsadzīvo. Ļoti gaidu mūsu koncertu, kaut arī tas būs tādā pašā formātā – tiešsaistē.

Bēthovena Ceturto klavierkoncertu esat daudz spēlējis un uzskatāt to par vienu no sarežģītākajiem, bet arī pazīstamākajiem.

Lai gan to zinu diezgan labi, vienmēr tajā atklāju kaut ko jaunu, un viens no atslēgas vārdiem manā skatījumā ir – gaiss. Viss tajā ir ļoti gaisīgs. It kā nejustu zemi zem kājām, vienmēr tur ir lidojums. Ļoti netipisks darbs Bēthovenam. Manuprāt, ļoti daudz atklājumu ir gan harmonijās, gan skaņas diferenciācijā – ne tikai klavieres skan dažādos reģistros, bet arī orķestrī, to visu pats komponists tur ir iešifrējis. Tāpēc tas dod ļoti plašus meklējumus skaņas jomā, un man tas ļoti patīk. Bet katrreiz jau jebkurš skaņdarbs mainās – vari to būt nospēlējis pirms nedēļas, bet neviens nezina, kā tas izskanēs rīt.

Vēl jo vairāk, ja mainās orķestri, diriģenti, mainās vietas. Viena no pēdējām uzstāšanās reizēm jums bija kopā ar orķestri Kremerata Baltica. Toreiz jūs atzināties, ka Bēthovena mūziku redzat bordo krāsā. Vai krāsu izjūta ar laiku nemainās? Vai Bēthovens jūsu skatījumā joprojām ir sarkani revolucionārs, tāds likuma pārkāpējs?

Interesants jautājums…

Jā, man ir tā saucamā krāsu dzirde, kas dažreiz palīdz, bet dažreiz ļoti traucē. Bet es gan vārdus, gan burtus, gan tonalitātes, gan veselus komponistus un viņu skaņdarbus redzu kādā krāsu gammā. Pie tam diezgan sarežģītā – nevaru teikt, ka tas, lūk, ir sarkans, bet šis – zils.

Tāpēc, piemēram, Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts man neasociējas ar bordo krāsu, tas ir pavisam kas cits, jo šis koncerts ir ļoti netipisks Bēthovenam. Daudz atkarīgs arī no tā, kurā mēnesī kādu darbu spēlēju. Septembrī, kad to spēlējām, bija viena noskaņa, bet šobrīd jau ir maija beigas. Kā jūs sakāt – viss ir ārkārtīgi saistīts: klimats, instruments, diriģents, orķestris, vieta un laiks. Viss neizsakāmi ietekmē skaņdarba eksistenci. Dažreiz tam jāpielāgojas, dažreiz jāiziet protestā pret situāciju, kurā esi. Bet tur jau ir tas skaistums, ka nedari tā, kā paredzēts – tu  vienmēr kaut ko meklē, un arī šoreiz ceru, ka būs tāda liela meklēšana.

Kur diriģentu spektrā jūsu skatījumā atrodas Vladimirs Fedosejevs? Droši vien dzīvās leģendas statusā, vai ne?

Jā, viņš ir leģenda… Augot un arī tagad diezgan bieži pieskaros viņa interpretācijām un ierakstiem.

Tas ir ne tikai gods, bet arī liela veiksme – spēlēt ar tāda līmeņa mākslinieku.

Viena no pirmajām lietām, kas man asociējas ar Fedosejevu, ir skaņa. Viņš ir izteikts skaņas diriģents. Protams, arī viss pārējais viņam ir lielās dozās, bet skaņa man ir ļoti svarīga – jo viss sākas un beidzas ar skaņu. Un tas viss viņam ir ārkārtīgi bagātīgi. Un kur nu vēl visi viņa ieraksti, kuri ir līderu sarakstos. Piemēram, ieraksts ar Mihailu Pļetņovu 1991. gadā, kopā ar Maskavas Radio orķestri – manuprāt, Vācijā viņi spēlē Čaikovska Pirmo klavierkoncertu: tas joprojām ir zelts, tīrs zelts. Ceru arī pamācīties no viņa, jo, kad tev blakus ir tāds dižens mūziķis, katru milimetru, katru pikseli no viņa kaut kā jāsaņem – jācenšas ieklausīties, ko viņš dara pat bez vārdiem. Tāpēc šī ir izdevība un veiksme – ļoti, ļoti, ļoti gaidu, kad mēs satiksimies.

Kāda skaņa jūsu ausīs ir Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim? Nevarētu teikt, ka neskaitāmas reizes esat kopā muzicējuši. Kā iztēlojaties jūsu saskarsmi šoreiz?

Ļoti labi zinu šo orķestri, neskaitāmas reizes esmu bijis uz tā koncertiem.

Man ir sajūta, ka orķestris tieši šobrīd, neskatoties uz situāciju, diezgan strauji aug un bagātinās. Varbūt pateicoties maestro Andrim Pogam? Orķestris šobrīd ir ļoti labā formā.

Vienmēr ir patīkami ar to sadarboties – pazīstu vairākus mūziķus no orķestra personīgi, tajā ir arī mani draugi. Nekad jau nevar zināt, sanāks ķīmija vai nesanāks. Piemēram, kad ar Lio Kuokmanu spēlējām Šopēnu vai – jo īpaši – kad kopā ar Andri Pogu atskaņojām Arvo Perta Klavierkoncertu Cēsīs: tā bija maģiska sajūta... Varbūt komponista un šī skaņdarba dēļ. Nesen biju pie Perta Igaunijā – laimējās ar viņu parunāties arī par šo skaņdarbu. Ceru, ka viss būs kārtībā – ļoti gaidu šo notikumu! Maestro Fedosejevam jau ir lieliska sadarbība ar šo orķestri.

Nevaru jums nepajautāt, kā jums klājas, sadarbojoties ar Kremerata Baltica? Vēl aizvien esat tā rezidējošais mākslinieks.

Šis laiks ir diezgan traģisks kultūrai, bet savā veidā – labs mākslai. Jo daudz vieglāk ir koncentrēties uz kaut ko jēgpilnu, meklējumiem. Un mēs visi – gan orķestris, gan es pats, varam nodarboties ar to, ar ko gribam, jo pēkšņi parādījies laiks. Protams, orķestrim kā dzīvam organismam vienmēr ir savstarpēji jākomunicē un jāsatiekas, un tas bija diezgan smagi, kad tādas iespējas nebija vairākus mēnešus. Bet mums ir plāni vasarai. Pēc mēneša Hamburgā spēlēsim Martas Argeričas festivālā. Viņai šogad ir 80 gadi, un jūnijā tas būs liels notikums. Uz turieni vedīsim Pjacollas programmu – viņam savukārt ir simt gadu jubileja. Visiem orķestriem šobrīd ir diezgan smagi, īpaši Kremeratai, kura sastāv no trim daļām. Ja orķestris to visu pārdzīvos – un, manuprāt, jau pārdzīvojis, tas dos jaunus spēkus mākslas radīšanai.