"PārMiju" sarunu laikā – Marutas Rubezes telefonsaruna ar vienu no spilgtākajiem savas paaudzes pianistiem – Taškentā dzimušo un Amerikā skoloto mūziķi ar Ņujorkas Kārnegija zāles solokoncertu pieredzi – Behzodu Abduraimovu, kuru gaidām Rīgā sestdien, 18. septembrī kā solistu kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā. Tā būs laba kompensācija tam, ka pianistu nesagaidījām festivālā "Rīga Jūrmala", kā tas bija iecerēts gan pagājušajā gadā, gan šovasar. Pianists neslēpj, ka gaida šo pirmreizējo ierašanos Latvijā un tikšanos ar mūsu klausītājiem...

Maruta Rubeze: “Klasikas” klausītāji ar jums jau iepazinušies šā gada sākumā, kad pirmoreiz mūsu programmā pilnībā izskanēja jūsu jaunais albums ar Debisī, Šopēna un Musorgska mūziku, un, protams, ka tika pieminēti arī vairāki biogrāfijas fakti, tostarp, ļoti sildīja tas, ka vēl Taškentā jūsu skolotāja bijusi tā pati, pie kuras savu ceļu mūzikā sāka Aleksejs Sultanovs – varbūt mēs arī varētu sākt ar šo atskatu uz Jūsu pirmajiem soļiem, kas aizveduši pie plašās karjeras?

Behzods Abduraimovs: Pati pirmā, kas mani aptuveni sešu gadu vecumā iepazīstināja ar mūzikas valodas pamatiem, bija mana mamma, bet pēc tam viņa mani aizveda pie pirmās skolotājas Tamāras Popovičas, un nokļūt viņas klasē man bija liels gods, jo tā bija ļoti stingra atlase. Jā, un kopš tā laika esmu mūzikā! (smejas)

Jūsu biogrāfija pārsteidz ar to, ka drīz vien jūs jau atradāties aiz okeāna, un arī tur jūsu pedagogs bija tautietis no Uzbekijas.

Jā, patiesībā man ir ļoti ļoti veicies ar pedagogiem. Pirmā tātad bija Tamāra Popoviča, bet 16 gadu vecumā, kad ierados Amerikā, turpināju studijas pie Staņislava Judeņiča, kurš arī ir no Taškentas un mācījies arī tajā pašā skolā, kur es, Aleksejs Sultanovs un vēl daudzi citi. Tas bija liels kontrasts – no Taškentas nokļūt Kanzasā, kur tobrīd un vēl aizvien Staņislavs Judeņičs turpina būt mans padomdevējs. Viņš ir brīnišķīgs mūziķis, brīnišķīgs pianists, un vispār Uzbekijai ir divi Vena Klaiberna konkursa laureāti – Aleksejs Sultanovs un Staņislavs Judeņičs.

Turpinot konkursa tēmu – zinot, ka arī jūs pats esat Londonas starptautiskā pianistu konkursa laureāts, zinu, ka jūsu attieksme pret konkursiem nav viennozīmīga.

Jums taisnība, konkurss ir platforma tālākajai karjerai, man bija 17 gadi, kad sāku domāt par dalību kādā lielā, nopietnā konkursā, un tāds manuprāt bija Londonas konkurss, kas piesaistīja ar repertuāra plašumu un daudzveidību, četrām konkursa kārtām, spēlēju ļoti sarežģītu, kontrastainu programmu, noslēgumā kopā ar Londonas Filharmonisko orķestri, un tā bija liela izdevība pārbaudīt sevi uz lielas skatuves. Biju jaunākais, tikko kā 18 gadus sasniedzis konkursa dalībnieks, man laimējās, ka šo konkursu arī uzvarēju, pēc tam noslēdzu līgumu ar aģentūru Harrison Parrott, un nedaudz mēnešu vēlāk bija arī mana dzīvē pirmā profesionālā koncertturneja pa Ķīnu un Malaiziju kopā ar Sidnejas simfonisko orķestri un diriģentu Vladimiru Aškenazi.

Teicāt, ka konkurss jūs piesaistīja ar plašo repertuāru, un man šķiet, ka par to liecina arī abi jūsu soloalbumi – pirmais debijas albums ar Prokofjeva, Sensānsa, un Lista mūziku, jaunākajā albumā – Debisī, Šopēns, Musorgskis. Kas ir šīs komponistu izvēles pamatā?

Manas programmas parasti veidotas pēc kontrastu principa, lai būtu interesanti gan man, gan publikai, kaut patiesībā spēlēju mūziku, kas man pašam patīk. Es paklausos, iedvesmojos, sāku iepazīt, apgūt, iestudēt, un tā tas ienāk manā repertuārā.

Kas attiecas uz šo manu pēdējo albumu ar Šopēna, Debisī un Musorgska mūziku, varbūt ne gluži speciāli, bet tā sanāca, ka tās visas ir miniatūras, ļoti daudz mazu segmentu, un es šo žanru mīlu, lai gan tas rada arī zināmu sarežģītību, jo ļoti ātri jāpārslēdzas, īpaši šajās 24 Šopēna prelūdijās, kas katra par sevi ir maza, bet tajā pašā laikā liela pasaule. Nepieciešams ļoti strauji mainīt raksturu, mainīt noskaņu, atmosfēru. Šīs Šopēna prelūdijas es vispār pirmoreiz spēlēju 2010. gadā, sakarā ar uzvaru konkursā manā debijas koncertā Vigmorzālē, un pēc tam bija 10 gadu pārtraukums. Atgriešanās bija ar pavisam citām sajūtām, citu pieredzi, gluži citu pieeju šai ļoti nopietnajai mūzikai, bija interesanti. Droši vien 10-15 gadu vēlāk es atkal no jauna atgriezīšos pie šī repertuāra. Bet kas attiecas uz Musorgska mūziku, tā ir ļoti tēlaina, tur var likt lietā savu fantāziju, man, piemēram, ļoti labi palīdz šo mūziku atskaņot bērnībā lasītās krievu tautas pasakas, multiplikācijas filmas, arī tas palīdzēja tvert šo krievisko garu, un vispār šī mūzika sniedz milzīgu brīvību izpildītājam tādēļ, ka notīs ir maz norāžu. Jā, vispār manu programmu pamatā ir kontrasti.

Jūsu jauno albumu ar Debisī, Šopēna un Musorgska mūziku vērtējuši “Klasikas” raidījuma “Orfeja auss” eksperti, izceļot vairākus interpretācijas momentus – laika izjūtu, šo ciklu kopīgās arhitektonikas, dramaturģijas izveidi, kā arī orķestrālo domāšanu. Izskanēja pat doma, ka jums, iespējams, būtu tuva diriģēšanas joma.

Man ļoti patīkami, ka tas ir sadzirdēts! Jo patiešām, īpaši jau Musorgska mūzikā tas tā ir, bet vispār man jāteic, ka klavieres – jā, tas ir kaut kādā ziņā arī sitaminstruments, bet lielā daļā klaviermūzikas patiesi sastapsim gan orķestra instrumentu, gan balss imitācijas. Es to ļoti labi jūtu Prokofjeva, Bērhovena, Čaikovska mūzikā, Šopēns kā izteikti pianistisks varētu būt izņēmums, bet kas attiecas uz Musorgski, mani ļoti iedvesmoja arī Ravela orķestrālā versija.Un man ļoti patīkami, ka tas ir ticis saklausīts.

Runājot par konkrētiem instrumentiem – jums ir bijusi tā izdevība un droši vien laime muzicēt pie tā, kas piederējis Rahmaņinovam. Kā notika šis ieraksts?

Jā, tā bija liela laime un liels gods, cik man zināms, tā bija tikai otrā reize, kad šis instruments, ko Rahmaņinovam dāvāja pats Steinveijs, tika izvests ārpus šīs Rahmaņinova villas uz Lucernu, kur arī notika šis ieraksts ar domu par tiem skaņdarbiem, kurus Rahmaņinovs arī komponēja tieši tur, savā villā Šveicē. Tas bija tiešām neaptverami spēlēt un ieskaņot Rapsodiju, kuru uz šī instrumenta spēlējis arī pats Rahmaņinovs. Man patīk Steinveija firmas instrumenti, bet gadās arī Yamaha, Bēzendorfera un vēl citi instrumenti, bet pasaules lielākajās zālēs galvenokārt, protams, ir Steinveji.

Šo koncertzāļu jums bijis gana daudz gan solo programmās, gan kopspēlē ar orķestriem, lai arī pandēmijas laiks mūziķiem bijis ļoti sarežģīts – droši vien bijuši gan negaidīti koncerti, gan dažādas ārkārtas situācijas.

Man svarīgi visi koncerti, arī tie, kas notiek kādā attālākā, nelielākā pilsētiņā – vai tā būtu Amerikā vai Krievijā, vai Kārnegī zālē vai Karaliskajā Alberta zālē, bet varu sacīt, ka tad, kad man piezvanīja no manas aģentūras ar piedāvājumu spēlēt Rīgā, es pat nedomājot tūlīt piekritu, jo jau sen vēlējos atbraukt uz Latviju, tikai tas līdz šim pandēmijas dēļ nebija izdevies. Tādēļ es tūlīt pat ar prieku piekritu – jā es braukšu! (smejas)

Tas ir brīnišķīgi, un mums prieks par to! Jaunais latviešu pianists Daumants Liepiņš nesen intervijā “Klasikai” pauda, ka pianists – tā ir visai vientuļa profesija. Ko par to domājat jūs?

Kaut kādā mērā viņam ir taisnība, taču ar katru koncertu saistās vēl ļoti daudz dažādu lietu – lidojumi, pārbraucieni, viesnīcas, instrumenti, vingrināšanās – jā, tas viss var arī nogurdināt, taču, iznākot uz skatuves, mums jājūtas ļoti priviliģētiem, lai atskaņotu šo brīnišķīgo, izcilo mūziku, kas nav atkarīga ne no kādiem politiskiem apstākļiem, tā ir un paliek cilvēcei vislielākā dāvana.

Protams, gadās arī izjust šo vienpatību, bet šo aizvadīto astoņu – desmit aktīvo gadu laikā esmu ieguvis ļoti daudz draugu, visur, kur esmu uzturējies, šobrīd, piemēram, esmu Maskavā, rīt lidošu uz Somiju, vakar atlidoju no Tulūzas, tātad secinājums – gan jā, gan nē, bet protams strādāt nākas ļoti daudz.

Interesanti, kuru no komponistiem jūs vēlētos saukt par savu draugu – iespējams, ka tādu ir ne viens vien?

Tieši tā – to ir vairāk nekā viens! Tas ir sarežģīts jautājums. Bet, lūk, viens no jaunākajiem skaņdarbiem manā repertuārā ir Prokofjeva Otrais klavierkoncerts, ko nupat pirmoreiz nospēlēju Tulūzā un spēlēšu arī Somijā, tā ir neiedomājami monumentāla mūzika, Sergejs Prokofjevs to komponēja 21 gada vecumā, absolūts ģēnijs, jā, šobrīd tas varētu būt Prokofjevs. Bet, kad atbraukšu uz Rīgu, tas būs Bēthovens!

Ar Bēthovenu jums vispār ir īpašas attiecības – pagājušajā gadā Bēthovenam bija 250, jums – 30, arī turpmāk savas apaļās jubilejas varēsiet atzīmēt kopā.

Jā, jā, tā ir taisnība. (smejas)

Jautājums par šo Bēthovena Pirmo klavierkoncertu, kuru atskaņosiet Rīgā. Esat to jau daudzkārt spēlējis, tostarp arī aiz okeāna un, kā izrādās, ne tikai!

Šis Domažora koncerts ir pirmais Bēthovena koncertu rindā, tāds kā tramplīns turpmākajiem. (..) Tas ir absolūti brīnišķīgs koncerts, kuru es ļoti mīlu un esmu spēlējis daudzkārt. Pirmoreiz to spēlēju 9 gadu vecumā... Pēc tam atkal bija varbūt pat gadus 15 ilgs pārtraukums (smejas).

Bet vispār Bēthovena mūzika ne tikai pianistus, bet visus mūziķus savā veidā disciplinē, ja pareizi tiek uztverts viņa gars, kas šīs mūzikas atskaņojumā ir ļoti svarīgi, jo viņš savās idejās vienmēr paudis ļoti skaidri.