6. novembrī pulksten 16 jaunatklātajā daudzfunkcionālajā kultūras telpā – klavierbūves uzņēmuma Klavins Piano koncertzālē Kuldīgā – ar Johana Sebasitāna Baha 12 prelūdijām un fūgām no cikla "Labi temperētais klavesīns" 1. sējuma uzstāsies pianists Arnis Zandmanis, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikā".

Runājamies par satikšanos ar Dāvida Kļaviņa instrumentu UNA CORDA un tā konstruktīvajām atšķirībām no klavierēm, par Johana Sebastiāna Baha mūzikas bezgalīgumu un atklāšanas ceļu, kas, pēc profesora domām, arvien vēl procesā. Par Maskavas profesoru Jakobu Flieru un Bahu, par ierakstiem un interpretiem, par Arņa Zandmaņa Baha mūzikas ierakstiem, no kuriem Latvijas Radio fonotēkā ir tikai viens (!), kā arī jauno koncertvietu - Klavins Piano koncertzāli Kuldīgā.

Inga Žilinska: Šajā nedēļas nogalē plašākam klausītāju lokam būs iespēja iepazīt vairākas lietas: gan jauno koncertzāli Kuldīgas pusē, gan jaunu instrumentu, ko veidojis Dāvids Kļaviņš un kuru jūs jau esat iepazinis un izmēģinājis, gan arī Johana Sebastiana Baha "Labi temperētā klavesīna" programmu, kas nemaz tik bieži neskan un ko jau esat piedāvājis šīs koncertzāles atklāšanā. Varbūt sāksim ar pašu instrumentu: kā notika jūsu iepazīšanās ar Dāvida Kļaviņa instrumentu Una Corda jeb viena stīga? Kas tas ir par instrumentu un kur jūs ar tādu satikāties?

Arnis Zandmanis: Pirmo reizi šo instrumentu iepazinu Ungārijā - Dāvidam Kļaviņam tur tolaik bija studija, kur viņš būvēja šos instrumentus, un viņš laipni uzaicināja mani uz turieni, lai iepazīstinātu ar šo instrumentu. Man jau bija doma ierakstīt visu "Labi temperētā klavesīna" ciklu, lai paliek piemiņā tās visas prelūdijas un fūgas, bet klavieres ir klavieres, Bahs jau nerakstīja klavierēm. Kaut gan cikla nosaukums liecina par klavierēm un to parasti tulko kā "Labi temperētais klavesīns", tā gluži nav pareizi. Vāciski ir clavier - šis nosaukums sevī ietver gan klavesīnu, gan klavihordu. Respektīvi, Bahs rakstīja taustiņinstrumentiem. Tāpēc uzskatu, ka

klavieres tomēr ir pārāk rupjš instruments Baham un vispār baroka mūzikai. Nekādā gadījumā negribu noniecināt klavieres, bet tās vairāk domātas kā koncertinstruments koncertzālēm, mūzikai, kura vērsta uz ārieni un ir emocionāli ļoti spilgta. Turpretim Baha mūzikā viss vērsts uz iekšu, te absolūti nav nekādu ārēju efektu, tā ir ļoti intīma. Visu laiku viņš sarunājas ar Dievu.

Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai instruments būtu smalks tādā ziņā, lai reaģētu uz katru mazāko niansīti no izpildītāja puses.

Bet atgriežoties pie Una Corda jeb vienstīgas klavierēm. Klavierēm katram taustiņam ir trīs stīgas, kas dod vibrējošu skanējumu, bet Una Corda stīga resnāka. Basiem stīgas ir garākas, lai būtu pietiekoša jauda. Jau pirmo reizi saskaroties ar šo instrumentu, sapratu, ka tas ir tas, kas man ir vajadzīgs! No vēstures ir zināms, ka Baham bija ļoti daudz klavesīnu, un es domāju - kādēļ cilvēkam vajag iegādāties daudzus klavesīnus?! To viņš darīja tādā gadījumā, ja viņu neapmierināja konkrētā instrumenta skanējums, un katru nākamo taustiņinstrumentu viņš iegādājās cerībā, ka tā skanējums būs labāks. Una Corda instrumentam ir gan klavieru mehānisms un skanējums, gan barokālais. Bet to jau nevar izstāstīt, tas jāklausās. Bet iespējas ir lielas un tādas, kas raisa arī fantāziju - gan izpildītājā, gan klausītājos.

Šim instrumentam ir 88 taustiņi, bet kas ir ar pedāļiem, ja katrai skaņai ir tikai viena stīga?

Pedālis ir viens - kas paildzina skaņu. Klusinātājs jeb kreisais pedālis nav vajadzīgs. Vizuāli instruments izskatās līdzīgs pianīnam, jo novietots vertikāli, līdz ar to skaņa, atsitoties pret rezonatoru, vairāk iet klausītāju zālē, nevis uz grīdas vai griestiem, kā tas ir lielajam koncertflīģelim. Un vēl ir iespēja starp āmuriņiem un stīgām novietot kādu speciālu materiālu, kas skaņu padara dažādu: atkarībā no materiāla veida - plānāka vai biezāka, tiek panākts samtaināks, dzidrāks vai asāks skanējums. Tur ir daudz iespēju, un ar to visu šis instruments atšķiras no klavierēm. Un tas, kā tas reaģē uz piesitienu... Daudz kas atkarīgs no tā, kā šim instrumentam pieskaras.

Jūsu satikšanās ar Baha mūziku notikusi jau no senām dienām - kā jau ikvienam, kurš sāk mācīties mūziku un klavierspēli. Bet kad jūs Bahu sev atklājāt tā pa īstam?

Domāju, ka Bahu vēl neesmu atklājis pa īstam! (smejas) Jo tur jau ir tas joks un noslēpums, ka tas ir ceļš. Tas ir bezgalīgs ceļš, kurā ieraugi arvien vairāk un vairāk.

Ar ko tas viss sākās? Kad Ilzei Graubiņai būtu apritējusi 70. gadskārta, veltīju koncertu viņas piemiņai. Un domāju - ko citu spēlēšu, ja ne Bahu? Gatavoju to programmu, bet domāju - hm, bet kad nākt atklātībā ar to? Ā, pie tās vēl jāizdara tas un tas, un vēl tas. Un kad biju izdarījis to un to, pēkšņi atklājās, ka vēl ir jāizdara tas un tas. Un tad es izdarīšu vēl kaut ko citu. (smejas) Un tā tas mūzikā ir nemitīgi.

Tādēļ es arī diezgan skeptiski izturos pret ierakstiem - lai arī cik tas labs nebūtu, tas eksistē vienā noteiktā variantā, un tu vairs nevari tur neko izlabot. Bet gadiem ejot, tu taču šajā mūzikā ieraugi vēl kaut ko, ko gribas mainīt un dažādot. Tur nav pareizā vai nepareizā varianta - skaistums ir tieši dažādībā.

Jo arī no auditorijas viedokļa - kurš no visiem mākslas žanriem ir visabstraktākais? Tā ir mūzika! Jo instrumentālā mūzika neko neataino, tā var tikai izsaukt asociācijas, refleksus uz iztēli. Ar iztēli varu iedomāties, ka tur putniņš čivina vai lācis iet, bet nekādu putniņu vai lāču taču tur nav... Tātad mūzika ir visabstraktākais mākslas veids, un

Bahs no visiem komponistiem ir visabstraktākais! Jo viņa tēmas ir ļoti lakoniskas, ļoti matemātiskas, es pat teiktu. Piemēram, ja es teikšu - "divi āboli", cilvēks iztēlosies divus ābolus. Bet ja es teikšu - "divi", cilvēks var iztēloties visu, ko vien viņš vēlas! Ikkatrs klausītājs var iztēloties Baha mūzikas nozīmi ļoti individuāli un dažādi - līdz bezgalībai. Un tas ir tas, kas dara šo mūziku gan bezgalīgu savā laikā, gan arī pievilcīgu savā bezgalīgumā.

Pilna intervija drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

***

6. oktobrī Kudīgā atklāta jauna daudzfunkcionāla kultūras telpa – klavierbūves uzņēmuma Klavins Piano koncertzāle. Tā atrodas netālu no Kuldīgas vēsturiskā centra, radošajā kvartālā Kaļķu ielā 16, blakus uzņēmuma klavierbūves darbnīcai. Tā izveidota bijušajā Kuldīgas autotransporta uzturēšanas un remonta uzņēmuma ATU autobusu remonta angārā.

Koncertzāles kodols ir klavierbūves meistara un uzņēmuma Klavins Piano vadītāja Dāvida Kļaviņa radītās klavieres Una Corda M189 – 88 taustiņu, vienstīgu un atvērta korpusa konstrukcijas Una Corda sērijas instruments, kas paredzēts koncertiem un skaņdarbu ierakstiem. M189 ir pasaulē vienīgās šāda veida klavieres, par kuru skanējuma izcilību varēs pārliecināties ikviens jaunās kultūras telpas apmeklētājs.

Koncertzāles platība ir 340 m2, tajā paredzētas 160 sēdvietas. Zāle ir pielāgojama dažādu mūzikas žanru koncertiem, vizuālās mākslas izstādēm, teātra un dejas izrādēm, kā arī piemērota kongresu, konferenču, pieņemšanu rīkošanai.

Klavins Piano koncertzāles galvenais mērķis ir, iedibinot jaunas un neparastas tradīcijas, bagātināt Kuldīgas pilsētas, tās novada un visas Latvijas kultūras dzīvi ar vēl nebijušiem pasākumiem, kā arī popularizēt klaviermūziku kā vienu no Kuldīgas pilsētas kultūras identitātes stūrakmeņiem. Jaunā koncertzāle būs radošu inovāciju un eksperimentu telpa, kas uzņems virtuozus pasaules klases māksliniekus, rīkos starptautiski nozīmīgas koncertprogrammas, pārsteidzošas vizuālās mākslas izstādes un teātra izrādes, kas būs pieejamas ikvienam Latvijas iedzīvotājam. 

(informācijas avots - laikraksts "Brīvā Latvija" un latviesi.com)