17. aprīlī Mazajā ģildē izskanēs koncertprogramma "Priekšnojautas" ar četriem opusiem.Norvēģu komponistes Majas Ratjes (Maja Rathje) cikls mecosoprānam un klavierēm "Atpūta" un Evijas Skuķes jaundarbs soprānam un 11 instrumentiem Lamento della terra (2025) runā par zemes ciešanām cilvēces darbības rezultātā, ekoloģisko krīzi, kura nes arvien jaunus izaicinājumus. Jāņa Petraškeviča darbs "Klusā balss" klavierēm solo ir iekšējais monologs, bet Leldes Tīreles jaundarbs "Priekšnojautas" analizē kara ēnu, kurā dzīvojam jau vairak ka trīs gadus.

Koncertā piedalās dziedātājas Gunta Gelgote un Tīna Gelnere, flautiste Liene Denisjuka-Straupe, obojists Māris Kuģis, klarnetiste Laima Ratniece-Miltiņa, fagotists Raimonds Gulbis, vijolnieki Anti Kortelainens un Liene Neija-Kalniņa, altists Ivars Brīnums, čellists Ēriks Kiršfelds, kontrabasists Viktors Stankevičs un sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš.

Pie klavierēm - Lelde Tīrele, kuru uz sarunu aicināja Anna Marta Burve. Intervijā - par priekšnojautas dažādajām nozīmēm, par to, ko tā nozīmē šī koncerta programmā, par to, cik svarīgi ir runāt par pasaulē notiekošo arī mākslā. Šajā gadījumā - par ekoloģisko un ģeopolitsko krīzi. Lelde Tīrele arī atklāj, cik smalki veidota koncerta programma ne tikai skaņdarbu izvēles ziņā, bet arī secībā - viens beidzas un otrs sākas tā, it kā tas būtu viens un tas pats. Programmas emocionālā arka ir plaša - no iekšēja monologa Jāņa Petraškeviča darbā, kas rakstīts solo klavierēm, līdz kolektīvām skumjām Evijas Skuķes un Leldes Tīreles jaundarbos.

Lelde Tīrele: Domāju, ka ir ļoti svarīgi mūziķiem runāt par to, kas notiek apkārt, kas ir aktuāli, neabstrahēties. Ir viegli mūzikā aizbēgt no tā, kas notiek, bet ir svarīgi arī pievērsties, tādēļ

koncertā būs divas šobrīd aktuālas tēmas - ekoloģija un viss, kas šobrīd notiek ar zemi, un bailes par sekām cilvēku rīcībai, un kara tēma.

Man liekas neiedomājami jocīgi, cik ļoti īsā brīdī pēc kara sākuma un Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā no domas saudzēt lielākā daļā demokrātisku valsti var pāriet uz domu iznīcināt, kaut arī aizsargājoties un baidoties, bet tomēr - šī maiņa var notikt tik ātri, pateicoties notikumiem, kas pasaulē sašķobījusi visas demokrātiskās vērtības un to, kas agrāk tika uzskatīts par pašsaprotamu. Tādēļ vārds “priekšnojautas” ir, man liekas, visvairāk neziņa, bet sajūtas, kas ir ļoti mainīgas - kādā brīdī tās var būt gaišākas, kādā tumšākas, bet tās ir sajūtas, kas ir svarīgas un klātesošas visu laiku par visādām lietām, ko mēs dzīvē darām vai ar ko vēlamies nodarboties.

Jūs esat atradusi daudz domubiedru šai programmai un koncepcijai. Kāda bija nepieciešamība?

Jāatzīst, ka man un Evijai Skuķei šī iecere bija lielam kameransamblim vai kamerorķestrim. Būs pasaules pirmatskaņojums viņas skaņdarbam Lamento della terra. Kad bija skaidrs Evijas darba sastāvs, mēģināju piemeklēt ko tematisku. Šis skaņdarbs ir par zemes sajūtām, to, kā cilvēks ar zemi apietas un kā jūtas zeme. Vēlējos runāt par kara tēmu, jo tas ir tas, kas šobrīd aizēno šīs rūpes un iet viens otram tik ļoti pretstatā. Ilgi meklēju skaņdarbus, kas man liktos piemēroti un būtu līdzīgam sastāvam. Tā kā nevarēju tādus atrast, tad

nolēmu pievērsties lietai, ko sen neesmu darījusi - kompozīcijai - un uzrakstīju skaņdarbu, kas atbilst maniem priekšstatiem par to, kam šajā koncertā saturiski būtu jābūt.

Spēlēt par aktuālo pasaulē ir vieglāk vai grūtāk? Varbūt vieglāk no tā viedokļa, ka beidzot var izteikt tdaudz ko, ko ar vārdiem varbūt nevar pateikt, bet vienlaicīgi arī grūtāk, jo tā ir ļoti skaudra realitāte. Kā Jūs teiktu?

Jā, gan, gan. Visdrīzāk neiešu piketēt uz ielas un nestāstīšu cilvēkiem savu viedokli par lietām, kas mani satrauc, bet šādā veidā es to varu izdarīt. Varu pievērst uzmanību, parādīt, ka par to domā arī mūziķi un ka mūziķiem tas ir svarīgi. Tas ir veids, kā ar to, ko mūziķi var un māk darīt vislabāk, viņi var piedalīties kopējā sarunā par aktualitātēm, varbūt pat mēģināt kaut ko ietekmēt. Protams, mūziķi ļoti daudz piedalās visādās labdarības akcijās un tas ir ļoti svarīgi, bet ar šādām saturiskām programmām var ļoti konkrēti uzrunāt sabiedrību un pievērst uzmanību - mēs arī par to domājam, mēs par to runājam, mēs uzskatām, ka tas ir svarīgi.