Svētdien, 15. februārī, Liepājas koncertzāles ”Lielais dzintars” Kamerzālē koncertsērijā ”Personīgi” dziedātāja Viktorija Majore un pianiste Herta Hansena 100. gadskārtā ar solodziesmām un klavierdarbiem godinās ungāru komponistu Ģerģu Kurtāgu, līdzās liekot arī Roberta Šūmaņa, Riharda Štrausa un Klaudio Monteverdi darbus, kā arī latviešu komponista Artura Maskata veltījumu Viktorijas Majores balsij un dziedātājas radītas vokalīzes.

Par sastapšanos ar Ģerģa Kurtāga mūziku Herta Hansena atklāj: "Mana iepazīšanās ar to bija koncertā ar pianisti Daci Kļavu, jo viņa vēlējās, lai uz bis mēs nospēlētu Baha darbu viņa aranžijā. Tad sāku klausīties un iedziļināties. Nu esmu ļoti laimīga, ka man piedāvāja šo gaidāmo koncertu.

Kurtāga dzīvē viss ir ļoti patiess, gan viņa daiļradē, gan 60 gadu draudzībā ar Ģerģu Ligeti un 70 kopdzīves gados ar sievu. Viss pēc būtības ir ļoti pamatīgs un dziļš.

Viņš mūzikā nevēlas izpatikt klausītājiem, nav nekādu efektu - tas vispār nav par to. Ir dzejiskums. Zinām, ka viņam visu mūžu patika dzeja, viņš komponēja, balstoties Rilkes, Ahmatovas dzejā. Kurtāga poētiskums ir tajā, ka mūzika ir ļoti smalka, ļoti dziļa, varbūt ļoti skarba - visi šie momenti ir ļoti izteiksmīgi, kontrastaini. Tā ir nevis vertikāla, bet horizontāla mūzika. Vokālajam ciklam, kuru ar Viktoriju atskaņosim, ir ļoti dažādas interpretācijas. It kā tiek dota brīvība, bet tajā pašā laikā viss ir ļoti smalki izrakstīts, neviena skaņa nav uzrakstīta vienkārši tāpat. Pirmajā brīdī to var nesaprast, bet pēc tam ir skaidrs, ka

visam jābūt tā, kā viņš uzrakstījis. Tad tas viss uzrunā.

Esmu ļoti priecīga, ka esmu iekļuvusi viņa pasaulē. Tā ir burvīga. Viņš bija ļoti prasīgs pret sevi, op. 1 viņš pierakstīja, kad daudz kas jau bija sacerēts. Domāju, ka viņam pašam bija nepārtrauktas šaubas. Iespējams, ka viņš bija cilvēks, kuram nepatika cilvēki, kuri nešaubās. Vienmēr savas identitātes un savu sajūtu meklējumos."