Ar pianisti Elīnu Bērtiņu runājam par Sergeja Prokofjeva Pirmo klavierkoncertu, ko Elīna atskaņos kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) diriģenta Andra Pogas vadībā 14. maijā. Tas būs LNSO sezonas noslēguma koncerts "LNSO, Prokofjevs un Brukners", ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē.

Inga Žilinska: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris jau pavisam drīz noslēgs šī gada sezonu ar triju koncertu ciklu, un vienā no šiem koncertiem kā solisti Andris Poga izraudzījies tevi. Tavā pārziņā būs Sergeja Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts – ugunīgs, ātrs, zibenīgs. Vai šis ir jauns koncerts tavā repertuārā?

Elīna Bērtiņa: Tas manā repertuārā jau bijis kādu laiciņu. Šī ir ļoti patīkama un pārsteidzoša atkalredzēšanās un domāju, ka šis ugunīgais skkaņdarbs sezonas noslēgumam ir brīnišķīga izvēle.

Prokofjevs šo darbu rakstījis, būdams divdesmitgadīgs jauneklis, tāpēc nepārsteidz, ka tas ir ātrs, virtuozs. Kādu vēstījumu šis darbs, tavuprāt, nes? Tas ir viendaļīgs, taču savstarpējo iekšējo sadalījumu varam nolasīt.

Jā, tieši tā, šis ir trīsdaļības virknējuma skaņdarbs, kurš ir viendaļīgs.

Kā pats Prokofjevs teica, viņš pirmo reizi esot apmierināts, ka viņa iecere izdevusies...

Jo līdz tam viņš bija rakstījs vairākus simfoniskos darbus, miniatūras, bet šeit viņam bija svarīgi savīt kopā klavieres ar orķestri. Viņš bija diezgan apņēmīgs un arī ļoti apmierināts ar savu veikumu, kaut arī vēlāk gan dažus nenozīmīgus labojamumus veicis. Domāju, te labi var jauneklīgumu un sevis pieteikšanu, tajā pašā laikā jau sadzirdam dažādās dimensijas, kas Prokofjeva mūzikā skan – gan bravurību, gan perkusionistisku klavieru izmantojumu. Viņš ir ļoti ilustratīvs – man pat brīžiem šķiet, ka sēžu kādā Djagiļeva trupas baleta izrādē. Tajā pašā laikā – ārkārtīgi skaistā, sirdssiltā Dolce vidusdaļa, kas uzplaiksnī brīnišķīgā kulminācijā.

Klavierkoncerts ir kā kodolīga bumba, brīnišķīgs vitamīns šim laikam.

Sergejs Prokofjevs pats bijis pianists. Ko no tevis kā pianistes prasa šī koncerta atskaņojuma tehniskā puse?

Ar lielu pietāti un cieņu mēs, mūziķi, apgūstam katru skaņdarbu – vai tas būtu baroka laikmeta skaņdarbs vai 20. gadsimta darbs. Šeit var just Prokofjeva kā pianista stiprākās puses. Kā zināms, dažkārt komponists savas kompozīcijas var nospēlēt prasmīgāk, elastīgāk nekā pianists no malas. Ir, protams, lietas, kurās jāielaužas – jāiemiesojas konkrētā spēles manierē, bet domāju, ka šis koncerts ir ļoti plaši atskaņots pasaulē un visi pianisti to ļoti labprāt atskaņo.

Saspēle ar Andri Pogu nebūs jūsu pirmā satikšanās – esat kopīgi muzicējuši gan Morisa Ravela Solmažora koncertā, gan Alfrēds Šnitke jums bijis kopīgs. Kā tu raksturotu saspēli ar Andri Pogu, kuram šis būs pēdējais koncerts galvenā diriģenta ampluā?

Mūsu sadarbība man vienmēr nesusi ļoti lielu prieku un gandarījumu –

varu uzteikt Andra cieņpilno, koleģiālo attieksmi pret solistu. Tā vienmēr ir bijusi sadarbība ar lielo burtu – ļoti patīkama, koncertos vienmēr neizsakāmi pacilājoša.

Es vienmēr ļoti priecājos uzstāties kopā, kad esmu saņēmsi uzaicinājumu no Andra puses.

Ja runājam par nu jau"ierasto" pandēmijas laiku – vai tavā ikdienā nākuši priekšā kādi atklājumi vai kādi jaunumi, kurus šī pandēmija ir piespiedusi pamanīt, ieraudzīt, saskatīt?

Domāju, ka jebkuram māksliniekam, mūziķim, faktiski jebkuram cilvēkam šis laiks devis telpu izziņai. Tīri profesionāli esmu diezgan daudz iedziļinājusies dažādu repertuāru apskatē – bijis arī daudz vairāk laika klausīties un lasīt ne tikai profesionālu literatūru, bet vienkārši paņemt grāmatu rokā.

Šis bijis arī ļoti produktīvs laiks, kad gūtas dažādas mācības. Teiksim, kā rīkoties saistībā ar koncertu organizēšanas lietām vai atteikumiem, kā sevi uzturēt formā un kā saprast savu vietu šajā distancē, šajā laikā.

Ieguvumu noteikti ir daudz.

Noteikti svarīgs ir arī motivēšanas jautājums – kā sevi motivēt.

Noteikti.

Mūziķiem ir līdzīgi kā sportistiem, kuri savu formu gan uztur, gan veido ar zināmiem mērķīšiem un punktiem – kur tu atkal uzstājies, kur esi kaut ko ieguvis – jaunu repertuāru vai jaunu pieredzi. Un nav vienkārši, ja šie pieturas punkti izdziest no kalendāra

un īsti nevar saprast, vai skaties tālākā nākotnē, apgūstot citu repertuāru, vai paturi pirkstos jau esošo.