21. novembrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks pianistes Diānas Zandbergas solokoncerts “Gaismas dārzi”, kurā gaidāmi divi pirmatskaņojumi – Paula Dambja jaundarbs “Gaismas dārzi” un Indras Rišes “Gaismas vilinājums”. Šajā darbā muzikālais impulss, kas iesākas uz klavierēm, pāriet pianistes dejā Baibas Kokinas horeogrāfijā, līdz atkal noslēdzas skaniskā ainavā.

Programmā iekļauta arī Franča Šūberta “Ceļiniekfantāzija” un dziesma “Ceļinieks” Franča Lista pārlikumā, kā arī brazīliešu skaņraža Eitores Vilas-Lobosa darbi - “Skumju valsis” un “Brazīliešu svīta”. Pianisti uz sarunu par gaidāmo notikumu un sadarbību ar komponistiem aicināja Signe Lagzdiņa.

Vai tikko piedzīvotajam festivālam “Staro Rīga” ir saistība ar Paula Dambja darbu "Gaismas dārzi"?

Diāna Zandberga: Jā, tam ir saistība ar pagājušā gada festivālu, kad komponistam radās šī skaņdarba ideja.

Viņš stāstīja, ka dzīvē mēdz pienākt ļoti tumši brīži, kad viss liekas bezcerīgi, bet tad vistumšākajā brīdī iemirdzas gaisma. Šīs gaismas rotaļas autors mēģinājis attēlot skaņdarbā, bet, protams, tam ir daudz dziļāks, filozofiskāks pamats.

Tas ir arī nedaudz retrospektīvs skaņdarbs, jo Pauls Dambis tur ir ielicis fragmentus no savas jaunības mūzikas, kas ir kaut kas nebijis man kā komponista mūzikas pētniecei - tur ir bīpopa elementi, blūza motīvi, ārkārtīgi trausls valsis. Ļoti skaistas, emocionālas melodijas. Samierināšanās, piedošana, bērnības atskaņas. Es tur sadzirdu Nīcas garā sauciena intonācijas, un viņš man ir stāstījis, ka to viņam bērnībā māmiņa dziedājusi. Esmu bezgalīgi laimīga atskaņot tik dziļu, skaistu, filozofisku mūziku. Pateicoties šim skaņdarbam, radās arī pārējā programmas iecere.

Jau vairākkārt iepriekš esat piedāvājusi klausītājiem retāk sastopamu mākslu sinerģiju, kur viens cilvēks ir gan pianists, gan dejotājs.

Horeomuzikoloģijas virziens manā dzīvē ir aktuāls jau vairāk kā desmit gadus. Arī mākslinieciskajā pētniecībā tas šobrīd ir ļoti aktuāls, esmu ar šo diezgan pieprasīta starptautiskās konferencēs.

Arī uz koncertiem bieži vien organizētāji mani aicina tādēļ, ka grib redzēt dejojošu pianistu. Indra Riše atsaucās uz manu lūgumu un uzrakstīja horeomuzikālu skaņdarbu, kuram Baiba Kokina izveidoja skaistu horeogrāfiju. Nosaukums arī ir saistīts ar gaismu - “Gaismas vilinājums” - sākumā ar nedrošu impulsu, kas tiek transformēts dejā, bet beigās ir pianistiska uguņošana.

Vai tas sasaucas ar to, ko jau iepriekš esat atskaņojusi?

Jā, diezgan daudzi latviešu komponisti ir rakstījuši horeomuzikālus skaņdarbus. Gribu izcelt Mārīti Dombrovsku ar “Impresijām klavierēm un elektronikai”, ko esmu atskaņojusi daudzos kontinentos ar ļoti lieliem panākumiem. Anitra Tumševica ir rakstījusi gan “Pravietojumu” man ar Baibu Kokinu, gan solo darbu ar Milānas Komarovas horeogrāfiju.

Vēl top vairāki skaņdarbi, latviešu komponisti jau raksta, un šo virzienu es turpinu.

Vai komponistam uzreiz jāsadarbojas ar horeogrāfu?

No komponista nāk impulss, kādu tēlu viņš redz, ko viņš ar mūziku grib pateikt. Pēc tam mēs kopīgi izrunājam. Varbūt tas jau uzreiz ir skaidrs, nāk iedvesma no pašas horeogrāfijas. Tur var būt dažāda veida attiecības. Tās es arī pētu savos zinātniskajos darbos - kā tas viss rodas. Bet tas ir unikāli, jo vienam cilvēkam ir iespēja iekāpt vairākās kurpēs.