Vairāk nekā pusei Latvijas iedzīvotāju ir zināma izpratne par kultūras mantojumu un tā veidiem, cilvēki apliecina arī nepieciešamību to saglabāt un aizsargāt, bet praktiskas līdzdalības pašnovērtējums mantojuma saglabāšanā ir zems. Tātad pastāv zināms pārrāvums starp priekšstatiem un praktisku darbību. Tas secināts nule klajā nākušajā pētījumā “Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi”.

Par pētījuma rezultātiem raidījumā “PārMijas” iztaujājām pētnieces Andu Laķi un Zani Grigoroviču.

Kopumā darbā analizēti 12 elementi, kas pieteikti Latvijas Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam laikposmā no 2016. līdz 2018. gadam: pareizticīgo iedzīvotāju kāzu rituāli Alūksnes novada Pededzes pagastā, budēļu maskošanās tradīcijas Zemgales Vecumniekos, dziedāšana ar pusbalsu, Gaujas plostnieku amata prasmes, Latgales bubyna spēles tradīcija, lībiešu kultūrtelpa, saules gadskārtas 8 svinamo laiku tradīcija, Siguldas spieķa darināšanas prasmes, tautas daiļamata meistari, tautas deju tradīcija, Upītes kultūrtelpa un Ziemeļlatgales mantojums Kurzemē.

"Mans pārsteigums bija par to, ka lielākā daļa kā populārāko nemateriālā kultūras mantojuma piemēru nosauca Līgo svētkus jeb Jāņus," stāsta Anda Laķe. "Varbūt mums šķita, ka latviešu mentalitātei tuvāki ir Ziemassvētki, bet Līgo un Jāņi uzvarēja (smejas). Bet kopumā pārsteigumu bija daudz."

Monogrāfijā apskatītas arī tādas kultūras prakses, kam ir potenciāls tikt vērtētām kā kultūras mantojuma elementiem, bet kas līdz šim nav tikušas skatītas kā nemateriālais kultūras mantojums ne pašas kopienas redzējumā, ne citu pušu vērtējumā – grafiti un ielu māksla, drag perfomanču kultūra, kendamas spēle, vegānisma dzīvesveids, hokeja fanu kultūra un 9. maija atzīmēšanas tradīcijas.

"Ar alternatīvās kultūras mantojumu ir tā, ka nevienas grupas pārstāvis intervijā mums nepiekrita, ka viņa koptais mantojums tiktu iekļauts sarakstā. Viņiem ļoti patīk šī "ārpusnieku" sajūta," atklāj Zane Grigoroviča.

"Vērojot situāciju alternatīvā mantojuma kontekstā, pētījumā mēs konstatējām, ka viena no kopienām, kendamas spēlētāju kopiena, patiesībā lēnām pārstāj savu darbību. Tas nozīmē, ka nākamā paaudze, visticamāk, šo mantojumu vairs nekops. Tādējādi lielā mērā kultūras mantojuma dzīvīguma stadiju nosaka paši elementa kopēji/kopiena."

Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieku kolektīvā monogrāfija “Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi” izdota šā gada septembrī sadarbībā ar Jāņa Rozes apgādu. Tās zinātniskās redaktores ir Rūta Muktupāvela, Anda Laķe un Baiba Tjarve.

Grāmatu ar skaistu satikšanos plānots atklāt Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotās zinātniskās konferences "Kultūras Krustpunkti" laikā, 3. novembrī.