No 13. līdz 14. aprīlim koncertzālē "Cēsis" notiks ikpavasara festivāls "Pētera Vaska mūzikas aprīlis", kā ierasts, piedāvājot komponista daiļrades cienītājiem un mūzikas mīļotājiem īpašu programmu.

Šoreiz piedzīvosim dokumentālās filmas "Komponists un viņa debesis" Latvijas pirmizrādi, Kijivas Modernā baleta viencēlienu "Vientuļais eņģelis" un "Draugi" pasaules pirmizrādi, kā arī Navarra stīgu kvarteta koncertprogrammu.

Sarunā ar Pēteri Vasku un koncertzāles "Cēsis" mākslinieciskā vadītāju Inesi Zagorsku kopīgi atceramies, kā "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" aizsācies Cēsīs, runājam par Pētera Vaska mūziku un komponista attiecībām ar laikmetīgo baletu, par horeogrāfa Radu Poklitara pravietiskumu un aktuālajiem notikumiem Cēsīs šajā nedēļās nogalē.

Inese Zagorska: "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" pirmoreiz izskanēja 2018. gadā, kas bija mūsu valsts simtgade. Varbūt tas bija arī zīmīgi, jo šajā gadā mēs, visi kultūras cilvēki, domājām par to, kā izgaismot un atspoguļot Latvijas kultūras vērtības. Par to prātojām arī mēs, koncertzāle "Cēsis".

Mūsu Latvijas kultūras kanonā, kas atspoguļo mūsu kultūras vērtības, ierakstīts Pētera Vaska vārds, un mēs vēlamies, lai mūsu koncertzālē skan Pētera Vaska mūzika – lai mūsu koncertzāle ir mājvieta Pētera mūzikai… Jo šī mūzika iedvesmo, liek pārdzīvot, liek katram atbildēt uz vispersoniskākajiem jautājumiem.

Pētera Vaska mūzikai arī nav iznīcības spēka: šai mūzikai piemīt laiku pārvarošs spēks, tā dzīvo pāri laikam. Tās ir vērtības, kuru dēļ ik gadu Cēsu koncertzālē aprīlī skan "Pētera Vaska mūzikas aprīlis."

Patiesi, klausoties Pētera Vaska darbus, kas tapuši pirms vairākiem gadu desmitiem, pārsteidz to izteiksmes svaigums – šķiet, ka darbi sacerēti tikai vakar.

Pēteris Vasks: Visi mani darbi ir mani bērni – es tos visus mīlu, un man ir prieks, ka tajos kāds ieklausās, burvīgi interpretē un beigu beigās – mūziku vismaz es saceru tā, ka ikkatrā savā skaņdarbā dāvinu klausītājiem savu mīlestību. Tā es strādāju. Bet arī man ir interesanti: reizēm paklausos kādu agrāk rakstītu skaņdarbu un drusciņ pārsteigts nodomāju – oho, vai tiešām tas esmu es? Redz, kāds esmu bijis – tāds samērā dusmīgs. Bet vienmēr gan esmu meklējis to [sapni]...

Mani skaņdarbi nekad – varbūt tikai izņemot dažus – nebeidzas skumji un bezcerīgi, savā mūzikā vienmēr esmu mēģinājis piedāvāt mīlestības ceļu: ja mēs pa to ietu, pasaulē nebūtu tik daudz briesmīgu un traģisku lietu, kā tas notiek šobrīd.

Protams, tas ir naivi, bet es esmu tāds naivs ideālists un joprojām ceru, ka noklausoties jebkuru manu skaņdarbu cilvēks kļūst atvērtāks mīlestībai, draudzībai, viņš vairāk smaidīs.

Vairāk – audioierakstā.