LSM ziņās: Mācīties «nerukāt». Saruna ar performanču mākslinieci Agnesi Krivadi par nekā nedarīšanu

29. jūnijā Brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa" norisināsies Agneses Krivades projekts "Undoing 01", kas aicina izdegšanas un noguruma māktus māksliniekus mācīties "nerukāt" (grind culture). Taču sarunas laikā ne tikai par notikumu, bet arī par tiem procesiem mākslā, kuriem var piekļūt tikai klusumā, par to, ka bez kārtīgas izelpas nav iespējama tik nepieciešamā ieelpa, un cik nedarīšana ir būtiska radošā procesa sastāvdaļa.

Kas ir mākslinieks? Vai tad tas nav cilvēks, kas vienkārši ir attiecībās ar esību, no turienes saņemot dzirksteles, kuras kā Prometejs nes tālāk cilvēkiem? Tiem cilvēkiem, kuriem ikdienā jādomā par citām lietām, funkcionāli operacionālām lietām, kas veido šīs sabiedrības, šīs realitātes audumu?

Agnese Krivade: "Arī nedarīšana ir ļoti būtiska radošā procesa sastāvdaļa. Tā es vismaz jūtu un esmu novērojusi, skatoties pati uz savu radošo procesu. Tas nāk no somatikas - nevari ieelpot, ja neesi līdz galam izelpojis. Tīri somatiski, ja tu elpo virsū neizelpotai elpai, tev fiziski un somatiski ļoti ātri radīsies trauksmes vai panikas lēkmes. Tas ir fizioloģisks process un, manuprāt, attiecas arī uz to, kā cilvēks dzīvo un strādā. Ja vēl biroja, valsts vai jebkurā darbā strādājošam cilvēkam sistēma ir ierēķinājusi laiku, kad atpūsties, tad tas, ko viņš ar šo laiku dara - ir paša atbildība. Bet frīlansera darbā mēs ne vienmēr sev ierēķinām laiku izelpai. Man arī šķiet, ka

garlaicība ir ļoti skaists, ļoti produktīvs stāvoklis, jo ir lietas, kurām vari piekļūt tikai klusumā un tikai tad, ja esi sev novācis visus šķēršļus.

Šīs lietas laikam pirmoreiz pamanīju, kad sāku... Es nodarbojos ar Vipassana meditāciju jau kādus desmit gadus, arī ar citām kontemplatīvām praksēm, kur varbūt vairāk ir garīgais konteksts. Tad pamanīju, ka tam ir ļoti labas blaknes uz radošo procesu. (..)

Ir kaut kāds laika lietojums, ko diktē kapitālisms un kapitālistiskais ražošanas process, un tas ir ļoti lielā mērā internalizēts – pat, ja tev neviens nespiež visu laiku strādāt, tāpat tu jūties vainīgs, ka tu visu laiku nestrādā, un to es jūtu kā tādu kolonizāciju. Vārdu sakot, šie industriālie un ražošanas procesi ir mums atņēmuši mūsu pirmatnējās attiecības, laiku, un ir atņēmuši arī izvēli, kā mēs šo laiku organizējam un horeografējam."