"Rīgā šobrīd jūtos ļoti, ļoti labi. Mēģinājumi ar orķestri ir beigušies, un viņi spēlē kā manos sapņos! Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi atceras visu, ko rādu, jo es daudz nerunāju. Vai arī nerunāju vispār. Man patīk diriģēt tikai ar rokām. Jo koncerta laikā mēs taču nevaram runāt, pareizi?" prāto leģendārais somu maestro un neskaitāmu diriģentu pedagogs un mentors Jorma Panula. 

5. oktobrī plkst. 19.00 Rīgas Latviešu biedrības namā viņš stāsies pie diriģenta pults koncertā "LNSO un maestro Jorma Panula. Štrauss un Sibēliuss", ko tiešraidē piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika". Skanēs jubilāra Riharda Štrausa Koncerts obojai un orķestrim, kurā solists būs Egils Upatnieks, kā arī Žana Sibēliusa Otrā simfonija. 

Ilga Auguste: Saka, ka pieredzējuši maestro diriģē ar gudrību, nevis žestiem.

Jā, šis mēģinājumu laiks, kad mēs strādājam ar orķestri, ir pats svarīgākais. Tas ir ļoti grūts, taču vērtīgs, jo koncerta laikā šo grūtuma sajūtu vairs nejūt.

Mēs neesam jūs dzirdējuši diriģējam Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri gandrīz 25 gadus. Toreiz jūsu koncerts bija pirmais tūkstošgades simfoniskais koncerts šeit, Rīgā, Lielajā ģildē. Nu pagājuši 25 gadi - kas lika jums atgriezties?

Jā, tā patiešām bija, lai gan jāsaka, ka Latvijā viesojos arī septiņdesmitajos gados. Toreiz tas bija kultūras pasākums ar somu kori, orķestri, kā arī mazākiem ansambļiem un tautas mūziku, arhitektūru un vizuālo mākslu. Visa nedēļa tika pavadīta šeit. Atceros, ka bija arī koris, ļoti slavens koris. Diriģēju somu mūziku, šķiet, ka tā bija Sibēliusa Pirmā simfonija… Bet diriģēju arī latviešu mūziku! Sakaņdarbu “Lāčplēsis”.

Jāņa Ivanova “Lāčplēsis”?

Jā, Ivanovs. Es neatceros mūziku, bet nosaukumu gan!

Par šo vizīti mums laikam jāpateicas jūsu studentam Tarmo Peltokoski.

Jā, viņš mācījās pie manis, kad viņam bija 14 gadi. Mūsu sadarbības laikā viņš ļoti ātri visu saprata. Tā nu viņš uzaicināja mani uz Rīgu.

Nav daudz tādu studentu, kas mani aicina uz koncertu. Tarmo ir ļoti pieklājīgs un labs draugs. Jā, mēs esam labi draugi.

Aptuveni pirms trim desmitgadēm jūs teicāt, ka samazināsiet koncertu un ceļojumu skaitu, lai vairāk pievērstos jauno diriģentu apmācībām un komponēšanai. Cik bieži jūs diriģējat koncertus šobrīd?

Koncerti šodien notiek reti, aptuveni vienu vai divas reizes gadā. Bet lielākoties esmu mentors diriģentiem visā pasaulē. Lielākoties Eiropā, jo mans lidojumu garuma limits ir četras stundas. Vairāk nosēdēt es nevaru! (smejas)

Sestdienas koncertā būs klausāma Sibēliusa Otrā simfonija un Riharda Štrausa obojas koncerts. Ar Sibēliusu viss ir skaidrs, tā ir Somijas mūzikas vizītkarte un tā ir ļoti populāra visā pasaulē…

Jā, tā ir vispopulārākā, manuprāt.

Kāpēc, jūsuprāt, tā ir tik populāra?

Tā rada patriotisku sajūtu un ir cieši saistīta ar mūsu neatkarību. Simfonijas noslēgumā ir iekodēta brīvība, ko izcīnīja Somija.

Un ko jūs varat teikt par Riharda Štrausa obojas koncertu? 

Ļoti šarmants darbs. Pēdējo reizi to diriģēju pirms 30 gadiem Kopenhāgenā. Biju profesors konservatorijā, un kāds students to spēlēja. Pēc tam neesmu to dzirdējis vai diriģējis. Tas ir reti spēlēts, nezinu, kāpēc tā, jo uzskatu to par augstvērtīgu darbu.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.