1. maijā Rīgas Domā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Agnetas Krilovas-Bērziņas opuss "Dimensija. Laiks", kas veltīts ērģelniecei Ilonai Birģelei. Par savu jaundarbu "Klasikai" plašāk stāsta pati komponiste.

Opuss ir Agnetas piektais skaņdarbs ērģelēm, kura radīšanas iedvesmotāja un pirmatskaņotāja ir tieši Ilona Birģele. Ērģelniece vairākkārt ir aicinājusi dažādus latviešu komponistus radīt opusus šim monumentālajam instrumentam – ērģelēm – un pati ir šo jaundarbu pirmatskaņotāja.

Cilvēce līdz šim Visumā spējusi aptvert četras dimensijas – trīs telpas dimensijas (garums, platums, augstums) un vienu laika dimensiju jeb ceturto dimensiju. Tā ir iedalāma pagātnē, tagadnē un nākotnē: šīs trīs laika dimensijas perspektīvas A. Krilova-Bērziņa atspoguļojusi ērģeļskaņdarbā “Dimensija: LAIKS”.

Amerikāņu psihologs Filips Zimbardo (Philip G. Zimbardo) uzskata, ka Rietumu kultūrā ir identificējami seši laiki: divi pagātnes (negatīvs un pozitīvs), divi tagadnes (hedonisks un fatāls) un divi nākotnes (nākotnes un transcendentāls). Šo teoriju komponiste izmantojusi, veidojot skaņdarba “Dimensija: LAIKS” formu. Vairākās austrumu reliģijās pagātne, tagadne un nākotne savijas vienā lielā veselumā – mūžīgā caurviju transcendentālā esamībā, kurā vienlaicīgi saplūst pagātnes, tagadnes un nākotnes laiki, kuros, protams, nākotnes perspektīvai – it īpaši pēcnāves “dzīvei” jeb pēcnāves laikam (iespējams, piektajai dimensijai) – piešķirta vislielākā un jēgpilnākā nozīme. Arī Rietumu kultūrā arvien vairāk cilvēku tiecas sasniegt tādu laika izjūtas stāvokli, kurā visas laika dimensijas perspektīvas satiktos vienotā transcendentāla miera plūdumā. Ērģeļu skaņdarbā “Dimensija: LAIKS” visi formas posmi (laika dimensijas perspektīvas) ieplūst no viena stāvokļa nākamajā, sasniedzot noslēdzošo kulmināciju – laika apjaust spējas galējo perspektīvu – transcendentālo nākotni.