K.K. fon Stricka villā nesen atklātajā Rīgas Mazākajā kabarē gaidāmi krāšņi un līksmi koncertvakari "Nav godīgi!"

"Nav godīgi!" ir sajūta, kas piemeklējusi ikvienu no mums. Ar to apzīmē netaisnību, un pāridarījumu, taču varbūt aiz tās slēpjas neizdarība vai bezatbildība? "Nav godīgi!" sajūtu var nodēvēt arī par "postsociālisma šoka terapiju", neoliberālisma pasaules kārtību, atsvešinātību un individualizāciju, visbeidzot – kapitālisma gala fāzi Īlona Maska vadītajā kosmosā.

Kabarē ir īstā vieta, kur sarunas par jaunākajiem avīžu virsrakstiem sapludināt ar dzīves baudīšanu. Iespējams, esam pazaudējuši valodu, lai runātu par pasaules negodīgumu, tāpēc tā kopīgiem spēkiem atkal jāatrod.

Tāpēc Rīgas Mazākais kabarē aicina uz piesātinātu vakara programmu, kurā runāsim par šā brīža Latvijas sabiedrības grūtībām, cīņu ar tām un solidaritāti kā ticamu risinājumu. Vakara gaitā izskanēs asprātīgas Kurta Veila balādes par Mekiju Nazi, jūras laupītāju Dženiju, miesaskārību un cilvēka centienu veltīgumu, dārglietām un mīlas ugunskuriem. Būs dejas, dzejas un ārijas, un visam pāri – karsta mīlestība strāvos starp skatuvi un skatītājiem.

Rīgas Mazākā kabarē koncertvakaru veido mūzikas teātra dramaturgs Evarts Melnalksnis un komponists Jēkabs Nīmanis, ar kuriem jau šobrīd tiekamies "Klasikā",

kā arī vācu scenogrāfe Lota Henša, performantes Madara Botmane un Laura Grecka, deju apvienības Sixth dalībnieki Ramona Levane, Roberta Gailīte, Vladimirs Goršantovs un idejas autors un impresārijs Mārtiņš Mielavs.

Liene Jakovļeva: Vai jūs bieži pēdējā laikā sakāt šādus vārdus? "Tas nav godīgi!"

Evarts Melnalksnis: Man šķiet, ka

mēs tos nesakām tik bieži, kā to savā bērnībā darījis Mārtiņš Mielavs – viņš saka, ka bērnībā viņš to visu laiku esot teicis,

un tas ir viņa ierosinājums – šī tēma, kas ir interesanta un izjūtama diezgan bieži, turklāt eksistenciāli un pamatīgi: ka pasaule nav godīga.

Vai jums dziļākajā būtībā ir skaidrs, kas ir kabarē? Tezaurā izlasīju, ka kabarē ir restorāns, kafejnīca ar izklaidējošu programmu, kas parasti notiek naktīs.

Evarts Melnalksnis: Man ir tāda nojausma, ka pirms simt, simt divdesmit gadiem tas bijis aktuāls žanrs. Ir mūzika, uz skatuves ir kāds, kas izklaidē, ir dziesmas un dziesmiņas. Dzirdēts un lasīts arī par tādiem leģendāriem kabarē, kuru veidotāji no rīta izlasa galvenos dienas avīžu virsrakstus un vakarā jau par to dzen jokus un sarunājas ar skatītājiem, varbūt arī uzdziedot kādu dziesmiņu.

Runājot par mūsu tēmu, esam paņēmuši Kurta Veila dziesmas. 20. gadu Berlīnē kabarē formāts viņam bija ļoti tuvs, jo viņš runā ar skatītāju ļoti tieši; saruna ir brīva un skatītāji var atbildēt –

tā atmosfēra, kas ir kabarē, domāju, Mārtiņam Mielavam K. K. fon Stricka villā ir ļoti, ļoti izdevusies! Vakardien mums bija ģenerālmēģinājums, kurā, man šķiet, tā siltā, patīkamā kopā būšana un arī mūzika bija ļoti jūtama.

Tu saki, Evart, ka esat ņēmuši Kurtu Veilu. Bet ko tad šai dara komponists Jēkabs Nīmanis?

Jēkabs Nīmanis: Komponists Jēkabs Nīmanis šeit ir mūziķis Jēkabs Nīmanis! Piedalos kā aranžētājs.

Gandrīz mēģināju iemānīt vienu savu dziesmiņu, bet bija drusku par vēlu, programma jau bija salikta.

Bet tam nav nozīmes, ka man tur nav jāparādās kā komponistam. Galvenais, ka esam uztaisījuši kaut ko, par ko paši esam pārliecināti, priecīgi, un arī kādam citam tas nes kādu patīkamu atziņu.

Tas, ko tu, Evart, nupat teici, liek domāt, ka kabarē – tā ir aktuāla lieta. Ka tajā nedrīkst runāt par lietām, kas ir novecojušas.

Evarts Melnalksnis: Varētu tā teikt. Bet kāds man ir arī sacījis, ka

laikā, kurā mēs šobrīd dzīvojam, tajā krīzes un multikrīzes sajūtā, kabarē ir forma, kurā uz skatuves cilvēki vēlas runāt. Jo, starp citu, pamanīju, ka ap gadumiju bija kādi trīs paralēli kabarē!

Tā kā acīmredzot tiešā saruna un vēlme reflektēt par šo laiku – tur jau ir tas laikmetīgums, šābrīža aktualitāte. To mēs arī cenšamies meklēt vēsturiskākā materiālā, jo Veila dziesmām tekstus ir rakstījis Bertolts Brehts, un viņš tiešām bliež ļoti asi, ļoti kritiski – par nevienlīdzību, kas bija viena no mūsu tēmām; par pasaules netaisno kārtību.

Vairākas dziesmas mums tiešām ir arī par vardarbību, par karu – izklaidējošā veidā: tas ir ļoti grotesks humors – tāds, kāds latviešiem nav varbūt tik tuvs.

Nesen lasīju profesora Bībera lekcijas, kur viņš par Brehtu saka tā – ka Brehts pats neesot bijis pārāk patīkams cilvēks, mīlējis manipulēt, un līdz ar to varbūt tāpēc viņa lugas un teksti ir griezīgi, neganti. Bet vienlaicīgi man liekas, ka tas darbojas, tas šobrīd ir aktuāli; tas cērt dziļi un skar brūces, kas mums visiem ir klātesošas. Bet es vispār bez Kurta Veila mums ir arī Guno, Verdi, Marģeris Zariņš...

Vairāk - ierakstā.