"Man ir iekšēja neremdināma vēlme cieši turēties pie aizgājušo laiku krāšņuma un neļaut tam izzust mūsdienu tumšajā, orveliskajā un tik ačgārnajā pasaulē, kurā neglītais bieži vien tiek saukts par skaistu, karš – par mieru, verdzība – par brīvību, un cilvēks – par Dievu. Šī ir tāda tumša nakts, kādā mēs patlaban dzīvojam, un šāda koncertprogramma ir veids, kā es varu dot savu artavu, lai pārvērstu šo nakti par visskaistāko nakti. Un savā jomā unikālā veidā to spēj ikviens no mums!" ir pārliecināts brīnišķīgais pianists un komponists Vestards Šimkus. 

Māksliniekam šis laiks ir darbīgs: ar jaunāko koncertprogrammu "Visskaistākā nakts. Virtuozo transkripciju spožums" nule aizvadīti divi koncerti Ekvadorā, bet no 6. decembra sākas koncerttūre Latvijā. Tā tiks atklāta 6. decembrī Valmieras kultūrtelpā "Akustika", 7. decembrī turpināsies Līgatnes kultūrtelpā "Zeit", bet 13. decembrī skanēs Dzintaru Mazajā zālē. Koncerti turpināsies arī pēc gadumijas – jāseko informācijai!

Jaunā koncertprogramma veidota gadumijas laikam piemērotās svētku noskaņās, ļaujot klausītājiem izbaudīt romantisma laikmetā tik populāro skaņumākslas žanru – transkripcijas klavierēm. Programmā savīsies gan Vīnes valšu un citu deju ritmi, gan aizkustinošas mīlas dziesmas un baroka mūzikas apskaidrotais skaistums, kā arī populāru operu un operešu melodijas. Skanēs Franča Šūberta, Friderika Šopēna, Riharda Vāgnera, Žorža Bizē, Ērika Volfganga Korngolda, Friča Kreislera, Sergeja Rahmaņinova, Johana Sebastiāna Baha un Johana Štrausa komponētie skaņdarbi izsmalcināti spožās un virtuozās klavieru versijās, kuras veidojuši tādi leģendāri pianisti kā Ferencs Lists, Karls Tauzigs, Vladimirs Horovics, Imre Stefanjai, Ērls Vailds, Egons Petri un Morics Rozentāls. Īpaši atceroties latviešu komponistu Emīlu Dārziņu viņa 150. jubilejas gadskārtā, skanēs arī viņa kora dziesmas "Minjona" transkripcija klavierēm, kuru veidojis pats Šimkus.

Pasludināt virtuozitāti par kaut ko otršķirīgu ir liekulīgi

Inta Zēgnere: Šis decembris tev būs īpaši piepildīts laiks. Šobrīd aktuālākā ir programma "Visskaistākā nakts. Virtuozo transkripciju spožums".

Vestards Šimkus: Jā, būs vairāki koncerti, un nupat šo programmu esmu divreiz nospēlējis arī tālajā un siltajā Ekvadorā. Tā ir jauna koncertprogramma, kurā skan populāras klasiskās mūzikas melodijas leģendāro zelta laikmeta pianistu veidotajās virtuozajās un izsmalcinātajās transkripcijās klavierēm.

Romantiskā laikmeta virtuozās klavieru transkripcijas žanrs ir viena no būtiskākajām pianisma vēstures tradīcijām, kas allaž bijusi arī manā uzmanības lokā, un šajā koncertprogrammā vēlos to īpaši godināt.

Diemžēl mūsdienās mūzikas ekspertu vidē virtuozitāte kļuvusi teju vai par lamuvārdu, bieži vien kopā ar ārišķību tiekot minēta kā negatīvais pretstats tik viegli manipulējamiem jēdzieniem kā interpretācijas dziļums un cieņa pret interpretācijas tradīciju.

Taču atcerēsimies, ka vārda "virtuozitāte" pamatā ir kaut kas tik patiesi dziļš un nesavtīgs jēdziens kā "tikums" jeb latīniski – "virtus", un tā nav nejaušība, ka līdz ar tikuma pagrimumu mūsdienu sabiedrībā tiek noniecināta arī virtuozitāte, kuras attīstīšana un slīpēšana nav iedomājama bez ilgā laikā attīstīta tikuma veidošanas cilvēkā, kas saistīts ar rūpīgu darbu, ar sevis aizliegšanu, ar savu personīgo ērtību upurēšanu. Tās ir vērtības, kas gadsimtiem ilgi bijušas pamatā visai Rietumu klasiskās mūzikas tradīcijai un pret kuru izjūtu visdziļāko cieņu un mīlestību, cenšoties to attīstīt un iedzīvināt savā radošajā darbībā.

Virtuozo romantisma laika transkripciju mūzika ir skaista, spoža, aizraujoša, dāvājot klausītājiem līksmu sajūsmu par šīs mūzikas spēku un daiļumu, ko pianists, par spīti sarežģītajai faktūrai, izspēlē ar divām rokām – bez moderno tehnoloģiju palīdzības un tamlīdzīgas šmaukšanās, jo virtuozitāte nozīmē justies dabiski un muzicēt brīvi arī tehniski visgrūtākajā mūzikā.

Man ir iekšēja neremdināma vēlme cieši turēties pie šī aizgājušo laiku krāšņuma un neļaut tam izzust mūsdienu tumšajā, orveliskajā un tik ačgārnajā pasaulē, kurā neglītais bieži vien tiek saukts par skaistu, karš – par mieru, verdzība – par brīvību, un cilvēks – par Dievu. Šī ir tāda tumša nakts, kādā mēs patlaban dzīvojam, un šāda koncertprogramma ir veids, kā es varu dot savu artavu, lai pārvērstu šo nakti par visskaistāko nakti. Un savā jomā unikālā veidā to spēj ikviens no mums!

Interesanti, ka tu atgādini jēdziena "virtuozitāte" izcelsmi. Tādā rakursā domājot, tas jau nav attiecināms tikai uz mūziku, bet arī uz citiem mākslas žanriem. Piemēram, mežģīņu darinātājas Francijā bija virtuozas, jo tas bija ārkārtīgi smalks darbs, kuru nav iespējams paveikt bez piepūles un speciālas meistarības. Tas pats attiecas uz glezniecību. Mēs vienkārši vairāk esam ieraduši šo vārdu asociēt ar mūziku. Bet kāpēc gan šī negatīvā pieskaņa? Laikam jau tālab, ka vienā brīdī vairāki pianisti, izvēloties būt virtuozi, aizmirsa dziļāko segumu. Respektīvi, viņi izteikti trenēja tieši tehniku.

Bet tajā jau nav nekā slikta! Tas nenoliedz mūzikas saturu un dziļumu. Šīs lietas nav atdalāmas viena no otras. Un pasludināt virtuozitāti par kaut ko otršķirīgu gluži vienkārši ir liekulīgi.

Tehniskā varēšana un mākslinieciskā kvalitāte ir vienotas lietas

Nav runa par to, ka tas būtu otršķirīgi. Drīzāk par to, ka aiz virtuozitātes nedrīkst pazaudēt saturu.

Kāpēc tad mēs vispār cenšamies izkopt meistarību? Lai godinātu mūziku! Es mūziku mīlu ļoti, ļoti. Katru dienu to mājās klausos kā klausītājs – vienkārši klusumā, jo ļoti to mīlu un vēlos to realizēt maksimāli iespējamā kvalitātē, un tas ietver lielu, smagu darbu arī pie virtuozitātes attīstīšanas. Es godinu mūziku. Jo, piemēram,

kad kā komponists klausos, kā kāds cits izpilda manu mūziku – ja viņš izpilda to tehniski ne pārāk kvalitatīvi, man sāp sirds, burtiski tā asiņo par notīm, ko esmu rakstījis, bet kas netiek precīzi izpildītas.

Tā ka neteiksim, ka tehniskā kvalitāte un mākslinieciskā kvalitāte būtu dažādas lietas. Tās abas ir vienotas lietas, kuras cenšamies attīstīt par godu mūzikai. 

Tu minēji Ekvadoru. Pastāsti, kur īsti tu koncertēji un kas tie bija par koncertiem? Zinu, ka atskaņoji arī kādu no Emīla Dārziņa darbiem.

Šī koncertprogramma, kā jau minēju, ir goda izrādīšana šai tradīcijai, un, izrādot godu, es arī pats vēlējos sarakstīt kādu transkripciju. Un šajā gadījumā tā ir šīgada lieljubilāra Emīla Dārziņa skaistā kordziesma "Minjona", kuru izveidoju vairākās versijās, toskait ir arī versija soprānam, baritonam un klavierēm, kuru nesen mana sieva Elīna kopā ar Rihardu Milleru un Ēriku Milleri izpildīja Latvijas Radio 1. studijā.

Izveidoju arī klavieru soloversiju, kas ietver sevī Dārziņa melodisko līniju un manis komponēto faktūru kā cieņpilnu reveransu mūsu dižajam ļoti, ļoti skaistās mūzikas autoram Emīlam Dārziņam 150. gadskārtā, un aizvedu šo mūziku kopā ar daudziem izciliem Rietumu klasiskās mūzikas šedevriem transkripciju formā uz tālo Ekvadoru.

Jā, tas bija nupat, nupat – siltā laika joslā ar tikpat siltiem klausītājiem divos koncertos: viens norisinājās tādas pilsētas Lohas festivālā – tas ir ļoti liels, nozīmīgs pasākums Ekvadorā. Savukārt otrs koncerts notika Ekvadoras galvaspilsētā Kito. Koncertbrauciens tika rīkots sadarbībā ar Eiropas Savienības vēstniecību Ekvadorā, kas izrādīja lielu interesi par manu viesošanos tur, un šobrīd sarunas rit par manu atgriešanos šajā valstī nākamā gada martā, un ceru, ka tas tā arī notiks – iespējams, lai spēlētu kopā ar Ekvadoras Nacionālo simfonisko orķestri. Man tiešām bija liels prieks uzstāties klausītāju pilnajās zālēs un satikties ar ļoti atsaucīgajiem, uzmanīgajiem un sirdssiltajiem klausītājiem.

Kādas ir abas zāles, kurās uzstājies? Kaut kā īsti nav priekšstata par Ekvadoras koncertzālēm.

Pirmais koncerts notika Lohas teātrī. Tas ir diezgan liels, ar diviem balkoniem un teātra akustiku, kas, protams, ir drīzāk uz sauso pusi, bet ar ļoti lielu šarmu un brīnišķīgi izdekorētu skatuvi, kas bija piemērots skaistajai romantisma laikmeta mūzikai. Savukārt galvaspilsētā Kito ir daudz koncertzāļu un citu kultūrvietu. Mans solokoncerts notika pilsētas muzeja kapelā, kuru par kapelu gan grūti nosaukt, jo tā bija majestātiska, liela, barokāla, zeltā rotāta baznīca ar brīnišķīgu akustiku, lielisku flīģeli, kas tika atvests no pilsētas koncertzāles. Vislabākās atmiņas palikušas no turienes! 

Tev pašam arī tur izdevās kādu koncertu noklausīties? Piemēram, kā muzicē Ekvadoras simfoniskais orķestris?

Uz orķestra koncertu nebiju, toties biju uz operu pilsētas Nacionālajā teātrī, kur tovakar izrādīja Žaka Ofenbaha opereti "Orfejs pazemē" diezgan mūsdienīgā iestudējumā, kas man stipri vien atgādināja daudzus citus mūsdienīgus iestudējumus, ko esmu redzējis daudz kur pasaulē, ieskaitot Latviju. Acīmredzot mūsdienīgais klasikas šedevra traktējums ir kas tāds, kas visur ir apmēram vienāds. Uz mani tas atstāja mazāku iespaidu, bet tīri muzikālā ziņā radās labs iespaids gan par orķestri, gan solistiem. 

Vai koncertprogrammas "Visskaistākā nakts" atskaņojumiem Latvijā būs kādas izmaiņas?

Nē, izmaiņu nebūs. Koncertprogramma ir speciāli veidota šai koncertsezonai, tieši tādu pašu kā Ekvadorā to spēlēšu arī Latvijā. Turklāt ne tikai tuvākajā laikā, bet arī pēc gadumijas. Jāseko informācijai!

Pamatnots noteikti būs skaistums

Vai savos koncertos tu arī kaut ko stāstīsi?

Visi mani solokoncerti jau daudzu gadu garumā vienmēr ir arī sarunu vakari. Par katru skaņdarbu vienmēr kaut ko nedaudz, taču ļoti būtisku pastāstu, lai klausītājiem palīdzētu nodibināt personisku saikni ar konkrēto darbu, kas tūdaļ skanēs. Tas ir princips, ko vienmēr cenšos ievērot, īpaši Latvijā.

(..) Kopumā šajā koncertprogrammā centos atrast retāk spēlētas transkripcijas; vēlējos atrast tādas, kas ir par populārām klasiskās mūzikas tēmām, bet kas nav tik zināmas. Piemēram, Morica Rozentāla parafrāze par Johana Štrausa tēmu, vai arī Vladimira Horovica fantāzija par Bizē Karmenas tēmu, kas nav tas populārais divminūšu formāts, bet gan izvērstā versija septiņu minūšu garumā. Un vēl būs daudz kas cits. Piemēram, Imres Štefanji veidotā transkripcija Friča Kreislera brīnišķīgajai, mums visiem zināmajai melodijai "Skaistais rozmarīns". Tā ir transkripcija, kas līdz šim vispār nav ieskaņota: man nejauši izdevās to atrast un iemācīties, un esmu man zināmais pirmais pianists, kas šo transkripciju spēlē! Imre Štefanji bija Rahmaņinova laikabiedrs, un tas ir arī tādā Rahmaņinova stiliņā sakomponēts darbs, kaut kas ļoti šarmants un koķets. Brīnišķīgs.

Runājot par virtuozitāti – tas taču nenozīmē, ka viss vakars būs tāds, kurā tiks spēlēts ļoti ātri?

Nē, nē, šajā programmā būs izteikti muzikāli kontrasti, būs daudz liriskas mūzikas. Tas gan nenozīmē, ka šī mūzika ir viegli spēlējama, jo zem liriskās, it kā lēnās melodijas parasti savirknētas daudzas knapi dzirdamas pērlītes, kas skan kā fons.

Spilgts piemērs ir koncerta titulskaņdarbs "Visskaistākā nakts", kas ir ārijas nosaukums no Ērika Volfganga Korngolda operetes "Klusā serenāde". Korngolds 40. gados bijis slavens Holivudas kinomūzikas komponists – tieši viņš izdomāja stilu, kā skan zelta laikmeta Holivudas filmas! Taču viņš bija arī lieliskas koncertmūzikas autors, kas šādā stilā arī rakstīja daudz ko citu, piemēram, operas, operetes un koncertžanra skaņdarbus. Šī te viena pērlīte ir kaut kas tāds, ko man arī izdevās atrast pilnīgi nejauši paša Korngolda ieskaņojumā. Viņš pats, izrādās, bija lielisks pianists un kādā 40. gadu ierakstā improvizējis par šo ārkārtīgi skaisto mīlas dziesmu "Visskaistākā nakts". 

Tātad būs daudz vēsturisku atklājumu, daudz nezināmas mūzikas, kurās klātesošs ir vārds "virtuozitāte". Bet es atļaušos lietot arī vārdu baudīt – ka  klausītāji varēs to visu baudīt, jo šis nudien būs vakars, ko izbaudīt un izgaršot…

Pamatnots noteikti būs skaistums, un skaistums, bez šaubām, vienmēr ir baudāms. Un iedvesmojošs!