13. janvārī plkst.18:00 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē notiks Mūsdienu filmu festivāla "Lācis, lauva un zars" prezentācija, kurā piedalīsies festivāla organizētāja un filmu izplatītāja Giedre Krikščūnaite, kinokritiķe, Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma un kinoteātra Splendid Palace mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa, ar kuru plašākā sarunā jau šobrīd tiekamies "Klasikā".

Festivāls "Lācis, lauva un zars" norisināsies no 17. līdz 26. janvārim kinoteātros Splendid Palace un "Kino Bize" Rīgā, kā arī "Kino Cēsis" un Cinamon Liepāja, un tajā iekļautas filmas, kas izrādītas un godalgotas nozīmīgākajos Eiropas kino festivālos Berlīnē, Kannās, Venēcijā un Sansebastjanā.

Viszināmākā no tām – trakulīgais mūzikls "Emilija Peresa" – ne tikai saņēma Kannu kino festivāla laurus un tika godalgota Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā, bet nupat arī ieguva četrus "Zelta globusus": "Labākā filma – komēdija vai mūzikls", "Labākā aktrise otrajā plānā" (Zoja Saldaņa), "Labākā ārzemju filma" un "Labākā oriģināldziesma". Programmā iekļautas arī Fransuā Ozona, Vima Vendersa un Džošua Openheimera jaunākās filmas, un tajās redzami aktieri Džesika Česteina, Izabella Ipēra, Tilda Svintone, Gerijs Oldmens un daudzi citi.

Ilze Medne: Jau pats festivāla nosaukums ir ļoti, ļoti daudzsološs. Tam noteikti ir sava vēsture!

Daira Āboliņa: Tie, kas pazīst kino pasaules lielās balvas, jau nojautīs, kā atšifrēt šī festivāla nosaukumu: tikpat labi "Zelta lācis", tikpat labi "Zelta lauva" un tikpat labi "Zelta palmas zars". Šis festivāls ir sācies Lietuvā un Latvijas notiek pirmo reizi, mēģinot ieinteresēt ar šo filmu kolekciju arī Latvijas auditoriju. Centrālā persona, kas šo filmu kolekciju savākusi, ir Giedre Krikščūnaite,  kura ļoti augstu vērtē autorkino, bet tādu autorkino, kurš varētu patikt ne tikai īstiem šauras auditorijas "art house" jeb mākslas kino cienītājiem, bet arī plašākai auditorijai.

Filmas ir jaunas tādā nozīmē, ka tajās vēstīts par tagadni, kurā mēs dzīvojam. Tām ir mūsdienu akcents. Tās ir nevis jaunas kostīmfilmas ar pagātnes elementiem, nevis jaunas futūriskas filmas, bet filmas, kas stāsta ļoti dažādus tagadnes stāstus.

Daudz šeit ir hibrīdprojektu: ir filmas, kurās ir gan dokumentāli elementi, gan mūzikla elementi. Šīs filmas ļoti lielā mērā vēlreiz atgādina to, ka šodien žanru robežas ir nojauktas, un cilvēki šobrīd domā daudz plašāk nekā audiovizuālajā mērogā. Zinām, ka arī Latvijā ir izrādes, kas tā rīkojas – ka, piemēram, noziegums tiek savienots ar mūziklu, un tāda ir filma "Emilija Peresa", kas varētu būt vislielākais šī festivāla hīts, jo filma tikko saņēmusi četrus "Zelta globusus". Tā ir filma-intriga, kuru daudzi kritiķi sauc par savu gada filmu. Un arī publikai, domāju, tur būs daudz izklaides, jo filma sākas ar nozieguma izmeklēšanu un beidzas pavisam savādāk – jau ar citām personām. Vēl filmā ir arī intriga, ka cilvēki tajā maina identitāti un vēl arī dzied.

Vai varu lūgt atklāt jūsu personīgos iespaidus par šo filmu? Jo viedokļi par to dalās un ir arī ļoti pretēji. Piemēram, Dita Rietuma neslēpj, ka ir absolūtā sajūsmā par šo filmu – ka tā esot viņas gada filma. Ar kādām acīm jūs raugāties uz šo kinolenti?

Neslēpšu, ka šī nav mana gada filma, bet nevaru nenovērtēt aktrises Karlas Sofijas Gaskonas īpašo drosmi.

Viņa arī savā reālajā dzīvē ir mainījusi dzimumu, un šajā filmā spēlē arī savu jau zaudēto dzimumu, kas viņai bija ārkārtīgi grūta izšķiršanās. Bet viņa pieņēma šo izaicinājumu – spēlēt abas šīs lomas, un jūs redzēsiet, ka tas ir neticami, kā viņa izskatās filmas sākumā un kā viņa izskatās filmas beigās! Aktrise saņēmusi jau arī Eiropas Kinoakadēmijas balvu par savu sniegumu. Un vēl ir arī mūzikla elements, noziegums, jūtu spēle. Emocijas, kurām jūs izejat cauri kopā ar šiem cilvēkiem, ir ļoti plašas. Bez tam jums nav tiesību viņus nosodīt, jo

mēs vairs nedzīvojam tādā pasaulē, kurā kāds no malas drīkst pateikt – mēs nejūtam līdzi šim cilvēkam, jo viņš ir tāds un tāds. Cilvēkam ir jādzīvo sava dzīve, lai cik tā nebūtu sarežģīta. Šeit nav nekā didaktiska.

Filma ir sacēlusi vētru visos festivālos, kur vien tā līdz šim parādījusies. Lai gan šeit runa arī ar noziedzīgo pasauli un ir skaidrs, ka it kā klišejiski pret to būtu jāizturas, šis stāsts ir daudz atvērtāks un īpaši jau ar mūzikas pielietojumu. Tā ka ikvienam noteikti pašam ir jāpārbauda, vai jūs esat Ditas Rietumas, vai arī manā pusē! (smejas)

Vairāk – ierakstā.