30. maijā plkst. 18.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē visi interesenti tiek aicināti uz 2. semestra doktorantes Viktorijas Pakalnieces mākslinieciskā projekta koncertu "Nakts dziesmas".

Koncertā piedalīsies pianiste Diāna Zandberga, kā arī Karīna Mazūra un Arnis Stepiņš (perkusijas), Katrīna Avotiņa (klarnete), Guntars Poplavskis un Lolita Fussa (skaņu režija). Ar Viktoriju Pakalnieci jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā.

Runājam par profesionālo doktorantūru un Viktorijas darba tematu: par paplašinātajām tehnikām vokālajā mūzikā, par mūzikas notāciju, vokālās artikulācijas niansētību, saruna arī par koncerta programmu.

Dāvis Eņģelis: Ļoti labi zinu, ko nozīmē studēt muzikoloģiju doktorantūrā. Bet ko nozīmē studēt profesionālo doktorantūru? Tur man ir tikai nojautas. Kā tu teiktu no sava skatpunkta - ko šīs studijas no tevis paģēr?

Viktorija Pakalniece: Ļoti labs jautājums! Pasaulē joprojām cilvēki strīdas par to, ko tad nozīmē pētniecība mākslā jeb mākslas pētniecība, un jāatzīst, ka es arī līdz galam nespēju dot skaidrojumu, ko tas nozīmē, bet man pašai tas ir ceļš uz priekšu. Tas ir turpinājums jaunos ūdeņos, jo mana pētījuma tēma ir saistīta ar paplašinātām vokālām tehnikām, un šī ir lieta, kas, manuprāt, pēdējos gados Latvijas koncertzālēs ir drusciņ nepelnīti aizmirsta, jo mēs ļoti koncentrējāmies un ļoti bieži varam dzirdēt mūsdienu komponistu skaņdarbus tieši instrumentālā jomā, taču mazāk tieši ar balsi saistītus.

Es tā ļoti skaļi uzdrošināšos atkal apgalvot, ka Latvijā ir maz dziedātāju, kas spējīgi dziedāt paplašinātajās vokālajās tehnikās un arī daļēji tāpēc šis temats ir manā uzmanības lokā. Tas ir tas, ko es gribu saprast – ko tad nozīmē dziedāt, ko nozīmē mācīties tās dziedāt, un vēl labāks jautājums būs, kā to iemācīt darīt arī citiem, jo galu galā gribas kaut ko arī pēc sevis atstāt –

ja ne nu gluži ieraksta veidā, kas arī ir jauki, bet arī tādā praktiskā un metodiskā materiālā.

Kad tu pati apguvi dziedāšanu, vai tu ar paplašinātajām vokālajām tehnikām sastapies mācību procesā, vai esi tās apguvusi pašmācības ceļā?

Ir divi koncerti, kas īpaši spilgti palikuši atmiņā tieši ar šādu netipisku dziedāšanas stilu, un viens no tiem bija, pirms sāku mācīties dziedāšanu. Un tas bija vienā no "Jasmīnas kora" braucieniem, kurā mēs izpildījām komponista Jura Ābola "Karavānu". Tur ir tādas interesantas solistu partijas, un viena no tām tika uzticēta man. Iesākumā tas viss klausītājos un dziedātājos izraisīja ļoti pārsteigtas sejas izteiksmes, jo "bliezām" vaļā pēc pilnas programmas, pēc izjūtas. Jo tālāk gāja, jo man interesantāk kļuva. Otrā reize bija festivālā JVLMA Mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels" 2020. gadā, kad Rolands Kronlaks uzticēja man kopā ar pianisti Patrīciju Ciemesi un klarnetisti Laimu Ratnieci-Miltiņu atskaņot mūsdienu austriešu komponista Johannesa Marijas Štauda kompozīciju "Caldera". Tas bija brīnišķīgs atskaņojums, bet man bija tik ļoti bail... Jo esmu tas mūziķis, kas ir spējīgs vairāk vai mazāk klasikas rāmjos rakstītu mūziku lasīt no lapas. Un tad nu šī ir tā mūzika, ko nav iespējams lasīt no lapas, un tas prasa zināmu iedziļināšanos un zināmu pieredzi ne tikai teorētiskajā, bet arī praktiskajā ziņā. Tas ir kā izaicinājums.

Toreiz es paziņoju: ja spēšu to nodziedāt, tad es varu visu!

Joprojām gan sastopos ar izaicinājumiem un arvien sarežģītākiem skaņdarbiem, kas arvien izraisa manī nelielu neticību tam. Bet – atbildot uz tavu jautājumu, vai tas ir pašmācības ceļš, tad šobrīd daļēji tas tā ir: eju cauri savā ziņā autoetnogrāfiskajai pieredzei un vispār tam, kā tas ar mani notiek, pēc tam to fiksēju rakstveidā un vēl pēc tam to saskaņoju ar savu vokālo pedagoģi, jo tad zinu, ka es vismaz nenodaru pāri sev.

Kad īsti nošu rakstos parādījušās paplašinātās vokālās tehnikas? Puse no 20. gadsimta vokālās mūzikas tāda ir pavisam noteikti. Vai vispār ir paplašinātajās vokālās tehnikas pieraksts ir kļuvis kaut cik normēts?

Jautājums ļoti vietā. Uzreiz gribas pieminēt manu kolēģi Helēnu Sorokinu, kas šobrīd studē mākslu doktorantūrā Austrijā, un šis ir viņas pētījuma temats par problemātiku, kāda ir pierakstā. Jo katrs no komponistiem savas izjūtas fiksē, kā vēlas. Ar šo lietu sastapos, iestudējot skaņdarbus arī rītdienas koncertam. Jo komponists, piemēram, notīs uzraksta, ka tam jābūt čukstētam, bet izrādās, ka tam ir jābūt runātam. Vai, piemēram, tiek norādīta nots, kas man kā dziedātājai ir jānodzied, bet izrādās, ka tā ir jāpamet kaut kur gaisā. Šīs, protams, ir nianses, bet ja dziedātājs to nezina, tad viņš to dara pa savam. Un tā ir viņa interpretācija. Paldies Dievam, šobrīd es vēl mūsu komponistiem varu pieiet klāt un pajautāt. Gundega Šmite, piemēram, pati iedzied, ko viņa saraksta: tas ir ģeniāli un ekskluzīvi, un es priecājos, ka man ir iespēja ar komponistiem komunicēt un runāt. Kā būs pēc simt gadiem? To redzēsim.

Vairāk – ierakstā.

 

***

Programmā "Nakts dziesmas" iekļauta mūzika, kas rezonē ar zemapziņas dziļākajiem un noslēpumainākajiem slāņiem, jo dziedātājas Viktorijas Pakalnieces doktorantūras mākslinieciskā projekta pamatā ir balss robežu pārkāpšana ar paplašinātu vokālo tehniku palīdzību.

La Luna ar F. Garsijas Lorkas tekstu no Gundegas Šmites cikla "Četras nakts dziesmas" balsij un sitaminstrumentiem ir tapis Ukrainas-Krievijas kara ēnā un pēc komponistes vārdiem attēlo nemirstīgās nežēlības seju. Savukārt Šmites vokālajā ciklā "Rudenības" liela loma ir rituālas burvestības un maģijas klātbūtnei. Tajā ieskanas sievietes personīgā pašatklāsme, atklājas dvēseles ievainojamība, ilgas pēc mīlestības un pieņemšanas.

Turpretim gaismas apdvestajā Anitras Tumševicas ciklā "Cēsu skiču burtnīcas" attēlota klusuma maģija un nesavtīga mīlestība. Filozofiski dzīves jēgas meklējumi un vieda apskaidrība valda Georga Pelēča Septiņos Knuta Skujenieka dzejoļos soprānam, klarnetei un klavierēm "Ne gudrība, ne dusmas nenāk prātā".

Igauņu komponistes Helenas Tulves skaņdarbā "Sāls" balsij un divām perkusijām valda meditatīvs noskaņojums, sevis meklējumi un iekšējo konfliktu analīze. Tas tiek panākts arī ar atskaņotājmākslinieku lomu maiņu, jo sitaminstrumentu partija paredzēta dziedātājai, bet perkusionistiem ir jāizmanto balss.

Lietuviešu komponists Vikints Baltaks par savu izaicinošo aleatorisko skaņdarbu "RiRo" soprānam un elektronikai atklāj, ka tajā maksimāli samazinātas jebkādas detaļas, lai gudrs izpildītājs ar savu iztēles spēku spētu bagātināt interpretāciju. Partitūrā nav izmantotas tradicionālās dinamikas norādes, tā vietā komponists ar nošu izmēru un līniju palīdzību cenšas atainot notiekošā intensitāti un nozīmi. Dziedātāja teksta vietā izmantotas dažādas fonēmas, līdzskaņi un patskaņu savienojumi, kuru tembrālo krāsainību pastiprina elektroniskie efekti.

Programmu bagātinās Franča Šūberta dziesmas Ferenca Lista transkripcijā klavierēm solo, kur klavieru skanējumā meistarīgi apvienojas vokālā partija un pavadījums.

Šis ir kopīgās profesionālās doktora studiju programmas mākslās "Mākslas" apakšprogrammas "Mūzika un skatuves māksla" 2.semestra doktorantes Viktorijas Pakalnieces mākslinieciskais projekts.