Mūzika nevienam nepieder. Saruna ar saksofonistu Oskaru Petrauski

"Esmu laikam izredzētais, ka man ir gan brālis pianists, gan sieva pianiste. Abi tik dažādi un tik kolosāli mūziķi. Fantastiski," sajūsminās Oskars Petrauskis, viens no izcilākajiem latviešu saksofonistiem, kurš 24. janvārī pulksten 18.00 Latvijas Radio 1. studijā muzicēs kopā ar savu dzīvesbiedri Elīnu Bērtiņu. Koncertā viņi atskaņos Latvijā reti spēlētus opusus saksofonam un klavierēm.

Šo koncertprogrammu, kuru vadīs Liene Jakovļeva, tiešraidē varēs klausīties Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā un skatīties "Klasikas" mājaslapā un portālā LSM.lv

Koncertā skanēs 20. gadsimta amerikāņu komponista, pianista un ērģelnieka Viljama Olbraita Sonāte, kurā meistarīgi savijas gan stilistiski, gan tēlaini kontrasti – repetitīvs pulss, bībops, spēks un elegance. Franču komponista Fransisa Pulenka Obojas sonātes pārlikums soprānsaksofonam ir tehniski sarežģīts, skaudri smeldzīgs darbs, veltīts Sergeja Prokofjeva piemiņai. Eitora Vilas-Lobuša trīsdaļīgajā Fantāzijā saklausīsim brazīliešu mūzikai raksturīgo kolorītu – deju ritmus un dienvidniecisku noslēpumainību. Oskars Petrauskis un Elīna Bērtiņa Latvijā pirmatskaņos franču saksofonista un komponista Filipa Geisa (Philippe Geiss) japāņu kultūras iedvesmoto skaņdarbu "Akashia".

Inta Zēgnere: Koncertā muzicēsiet abi ar Elīnu Bērtiņu, un, kā pats jau esi sacījis šīs programmas tapšanas sakarā, tas ir brīnišķīgi – atklāt, cik daudzveidīga un saistoša ir kamermūzika saksofonam. Tas nozīmē, ka jūs par šo programmu esat īpaši iedomājuši.

Oskars Petrauskis: Ar Elīnu satikāmies jau pirmajā kursā Mūzikas akadēmijā, un šobrīd mūs vieno ne tikai mūzika, bet jau kaut kas vēl daudz, daudz svarīgāks – mēs esam ģimene. Kaut arī abi esam aizrāvušies ar mūziku, vienlaikus abi esam ļoti atšķirīgi savā izvēlē un izpratnē par mūzikas pasauli. Būtībā jau mūzika nepieder nevienam, lai arī cik atšķirīgi mēs, mākslinieki, savās izpausmēs arī nebūtu.

Mans personīgais ikdienas ritms saistīts ar dažādiem mūzikas stiliem, savukārt Elīna ir dziļi iekšā akadēmiskās mūzikas izpausmēs mūsdienu mūzikas rakstos, bet mūsu kopīgajā programmā ir gan tas, kas ļoti saista mani, gan tas, kas ļoti saista Elīnu.

Izrādās, mans piedāvājums atskaņot Viljamsa Olbraita Sonāti, kas ir viens no vērienīgākajiem opusiem saksofonam un klavierēm, Elīnu ļoti uzrunāja, un viņa, noklausoties šo mūziku, bija ļoti pārņemta ar šīs mūzikas dziļumu, ar šo nopietno opusu, kurā pats autors ir muzikāli saticies ar savu draugu un mentoru – komponistu, kam viņš arī veltījis šo četrdaļīgo opusu. Man šī sonāte kā profesionālim ir ļoti intriģējoša: apgūstot šo opusu, apguvu ļoti daudz jauna. Te ir stilizācija no atonalitātes līdz pat džezam, bībopam. Arī laikmetu ziņā – vienā daļā ir čakona, kaut kas pilnīgi senatnīgs, kas aiziet līdz pat šodienai, un tas viss ir ietverts 17 minūšu garā opusā. Šī ir ļoti, ļoti īpaša mūzika.

Visa programma faktiski ir viena liela satikšanās vai veltījumi.

(..) Olbraita daiļrade ir ļoti dažāda, viņš pats bijis traka personība. Neesmu muzikologs un neesmu pētījis katru tumšāko vai gaišāko nostūri šī cilvēka dzīvē, bet tas, ko saredzu šajā sonātē... Šis opuss ir viens no viņa pēdējiem darbiem, tapis 1984. gadā. Man toreiz bija trīs gadi, un labi vien, ka tolaik šo mūziku nedzirdēju – tas būtu bijis ļoti liels šoks. Domāju, ka arī klausītājiem šajā koncertā šī sonāte varētu radīt paliekošu iespaidu, ko atcerēties. (..) Ļoti vēlējos to apgūt.

Ne jau tikai sarežģītības dēļ, jo mani un arī Elīnu šī mūzika uzrunā tieši sava dziļuma dēļ.

Tas ir stāsts gan par attiecībām, gan par nāvi, par aiziešanu, bērēm, atvadīšanos. Tas ir kas tāds, kas arī šodien ir aktuāli – šī satikšanās un atvadīšanās.

Ka vienbrīd mēs te esam, bet nākamajā mirklī – vairs nē, un cik ilgs ir mūsu laiks šajā pasaulē, mēs nezinām. Arī pārējo autoru darbos, kas iekļauti koncertā, ir runa par satikšanos un veltījumiem. Katrs no šiem autoriem konkrēto skaņdarbu rakstījis kādam savam draugam, īpašam cilvēkam. Un tas man un Elīnai ir pats svarīgākais – mēs nevēlamies sevi parādīt kā mūziķus, kuri var nospēlēt jebko: tās nav tās vērtības, kāpēc mēs vispār darbojamies mūzikā. Mums svarīga ir kosmiskā enerģija, cilvēcīgais un dvēseliskais faktors – ka tā ir saruna un vēstījums, kas nepieciešams, lai mēs varētu sajust sevi piederīgu kopībai, visuma enerģijai. Ka mēs visi esam visi vienoti un katram no mums rūp katrs. Un šī, lūk, ir tā mūzika un stāsti, kas aizkustina.

Intervija pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!