Pēc izrādes “ROTKHO” fenomenālajiem panākumiem Eiropas lielākajos un respektablākajos teātra namos un festivālos poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar komandu atgriežas Dailes teātrī. Režisora zinātnes triloģijas otrā daļa "ORĀKULS" pēta zinātnes un kara saistību. 

Turpinot strādāt ar totālu teātra un kino izteiksmes līdzekļu saplūsmi, šis ir līdz šim vērienīgākais iestudējums Dailes teātrī – tas iedziļinās neticami trāpīgos nākotnes pravietojumos un tehnoloģiju aizskatuvē, kas ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd. Izrāde izgaismo angļu matemātiķa un loģiķa Alana Tjūringa – mākslīgā intelekta testa radītāja  – dabiskā un mākslīgā intelekta atklājumus Otrā pasaules kara laikā.

"Klasikas" studijā Liene Jakovļeva aicināja Dailes teātra aktieri Mārtiņu Meieru. Aktieris Mārtiņš Meiers, kurš Dailes teāra izrādē "Orākuls" atveido zinātnieku Alanu Tjūringu stāsta par iestudējuma tapšanas procesu, sadarbību ar radošo komandu, paša attiecībām ar zinātni un izrādes dažādajām šķautnēm, kas tām ļauj uzmirdzēt kā dimantā. 

“ORĀKULS” ir izrādīts prestižās Rūras triennāles programmā 2025. gadā. Izrāde tapusi kopā ar vairākiem ārvalstu partneriem – Rūras triennāli, “New Error”, Ženēvas Komēdijas teātri (Comédie de Genève), Milānas Pikolo teātri (Piccolo Teatro di Milano), Antverpenes “De Singel” teātri – un ar Ādama Mickeviča Institūta atbalstu. Dramaturģijas koncepts attīstīts “Complicité Mudlarks” starptautiskās rezidences laikā, ko atbalsta “Complicité Theatre” un Polijas institūts Londonā. Tas apliecina Dailes teātra reputāciju Eiropā un starptautisko sadarbību mērķtiecīgumu, kas liek Latvijas vārdam izskanēt ārpus valsts robežām.

Liene Jakovļeva: Kā šī mūzika, kas tik cieši saistīta ar Orākulu, skan tev ārpus teātra sienām?

Mārtiņš Meiers: Mūzika ir pilnīgi savijusies kopā ar mani… var teikt, pat izraisa ķermenisku reakciju uzreiz, jo mēs tiešām pavadījām ļoti daudz laika — pēdējie trīs mēneši mums bijuši nepārtrauktos mēģinājumos, dienu dienā. Tas audums, ikdienas sajūta, audums tiešām ir ļoti piesātināts ar šo mūziku un ar domām par Orākulu.


Liene Jakovļeva: Kritiķu un skatītāju viedokļi ir dažādi. Vai esi jutis pretestību vai asākas reakcijas no publikas?

Mārtiņš Meiers: Man, godīgi sakot, visvairāk interesē tas, ka režisors un visu mākslinieku grupa — ka viņi zina, ko viņi grib, un pateikt, kas interesē. Tā paradoksālā lieta… var teikt, nobūra mūs visus ar interesi par zinātni un arī par saprātu — kas īsti ir apziņa? Un kā šāda diskusija veidojas. Man patīk, ka cilvēki redz dažādas lietas… aktieri arī ir domāts. Un likumsakarīgi — jo nekā nav sliktāka par vienaldzību.

Liene Jakovļeva: Kā noritēja atlases un mēģinājumu process?

Mārtiņš Meiers: Mana pirmā tikšanās bija jau pirms vairāk kā gada, pavasarī, un tad bija tāds jocīgs uzdevums — vajadzēja vienkārši man sevi uzfilmēt kādas minūtes 20–30 un bez jebkādiem noteikumiem. ‘Dari, ko gribi.’ Tas ļoti interesanti nostrādā lielu izaicinājumu priekšā — kas te es esmu, ko viņi grib redzēt ekrānā? Mēģinājumu process sākās ar ļoti garām, stundīgām, divstundīgām improvizācijām — mums deva dažādas tēmas un situācijas. Dramaturģe bija klāt visās improvizācijās, pēc tam tās tika ļoti cītīgi analizētas, un daudz materiāla, attiecību modeļi ir iekļuvuši izrādē.