"Klasikā" tiekamies ar Operetes teātra vadītāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku, dziedātāju Jolantu Strikaiti un diriģentu Atvaru Lakstīgalu, jo nevalstiskais Operetes teātris svin jau desmito dzimšanas dienu, 6. septembrī pulksten 19 VEF Kultūras pilī aicinot uz koncertizrādi ar spilgtākajām repertuāra pērlēm un notikumiem jautri dzirksteļojošā, asprātīgā un Operetes teātrim raksturīgā dzīvespriecīgā noskaņā.

Skatītāju iemīļotākos fragmentus no operešu iestudējumiem "Klīvija", "Jautrā atraitne", "Balle Savojā", "Silva. Čardaša karaliene" izdziedās Sonora Vaice (soprāns), Anta Jankovska (soprāns, Itālija), Jolanta Strikaite (soprāns), Laura Bulava (Teivāne, soprāns), Baiba Renerte (mecosoprāns), Valērija Koļago-Rozenberga (soprāns), Dainis Skutelis (tenors), Guntars Ruņģis (tenors), Kārlis Rūtentāls (tenors), Emīls Kivlenieks (tenors), Andris Lapiņš (tenors), Nauris Indzeris (baritons), Imants Erdmans (baritons), izdejos Asnate Rikse, Zane Stūre, Ieva Ozoliņa, Ieva Kemlere, Ģirts Bisenieks un Ervīns Mūrnieks, bet ar viņiem kopā būs orķestris un diriģents Atvars Lakstīgala. 

Klausītājus gaida optimistisks, dzirkstošs vakars ar labu mūziku un humoru, kas lieliski uzlabos garastāvokli, vairojot laimes hormonus un noteikti mazinot stresu!

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Agij, vispirms jautājums jums: pirms tiem desmit gadiem — kā viss sākās? 

Agija Ozoliņa-Kozlovska: Viss sākās gandrīz pirms divdesmit gadiem, kad Ieva Viļuma mani kā pianisti uzaicināja uz "Grāfa Luksemburga" iestudējumu. Trīs gadus šajā projektā darbojoties kopā ar lielisko maestro Jāni Kaijaku, viņa dēlu, režisoru Jāni Kaijaku, horeogrāfu Albertu Kivlenieku un citiem māksliniekiem un radošo grupu, es burtiski labā nozīmē saindējos ar opereti: tā iekrita manā sirdī un tur arī palikusi. Tā nu mēs trīs gadus strādājām, bija vairāki iestudējumi: "Grāfs Luksemburgs", "Bajadēra", "Čigānu barons", "Cirka princese", arī kāda opera, bet tad nāca 2009. gads ar sarežģīto situāciju ne tikai Latvijas kultūrā, bet visā pasaulē, un projekts tika pārtraukts. Taču pēc kāda laika, kad Ieva Viļuma man atkal piezvanīja un teica, ka ir viens ieinteresēts [operetes] attīstītājs no Austrālijas, kurš vēlas būvēt operetes teātri, sapratu, ka nu ir laiks atkal sākt un darīt. Pulcināju kopā savus kolēģus, domājām, veidojām un strādājām pie pirmās izrādes - tobrīd tā bija "Klīvija", un tā tas ritenis iegriezās. Šobrīd jau ir četras operetes, kas apceļojušas visu Latviju, ir operas, ir Lielā mūzikas balva, ir "Trīs zvaigznes. Zigfrīds", kas ir pirmā operete-filma, pirmais inscenējums reālā vidē par Zigfrīdu Annu Meirovicu. Ir džūkboksa mūzikls "Mežrozīte", ir seši starptautiski operetes festivāli, ir mūzikli bērniem un ģimenēm, ir virtuālās realitātes programmas un daudz, daudz, daudz kas cits. Un ir daudz ļoti skaistu ieceru, Jaungada koncerti, kas būs arī šogad, un daudz sapņu, kurus ar lielu prieku realizētu un realizēsim, ja mums dos iespēju strādāt.

Jolanta, kā bija tavā gadījumā? Vai operete bija tava mīlestība no pirmā acu skatiena? Vai tomēr vajadzēja solīti pa solītim tai tuvoties? Jo šobrīd arī tu esi to mākslinieku vidū, kas ir Operetes teātra rindās.

Operetes teātrim pēc Agijas aicinājuma pievienojos ar opereti "Jautrā atraitne", un tā bija mana pirmā pieredze šajā žanrā. Teikšu tā: visi no šiem iestudējumiem — vai tā bijusi "Balle Savojā", vai "Jautrā atraitne" vai šobrīd "Mežrozīte" - tas ir mans žanrs. Man ļoti patīk tur būt un atrasties, es tajā jūtos dabiski. Tāpēc viennozīmīgi varu teikt - jā, man ir paveicies, ka mēs satikāmies.

Atvar, vai arī tu vari parakstīties zem Jolantas tikko teiktā — ka tev ir paveicies un operete šobrīd pārņēmusi tevi, neskatoties uz citiem daudzaji9em p0ienākumiem?

Ar opereti "saindējos" pirms pieciem gadiem, 2019. gada sākumā, kad Agija mani uzaicināja iestudēt Imres Kālmāna opereti "Silva, čardaša karaliene". Tas man bija atklājums! Operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs.

Bija jāsāk mācīties no jauna?

Kaut kādā ziņā noteikti. Un turpinu joprojām mācīties, jo šis žanrs... Negribas teikt, ka tas ir visgrūtākais, bet man tas prasīja un arī tagad prasa ļoti daudz laika, jo ir, pie kā strādāt un izprast tīri stilistiski; katrreiz, atšķirot vienu un to pašu partitūru - arī to pašu "Silvu" — vienmēr tajā atklāju kaut ko jaunu. Un tas rada papildus burvības sajūtu.

Vairāk — audioierakstā.