Operdziedātāja ar rokzvaigznes dvēseli. Emīlija D’Andželo

Sestdien, 6. septembrī, kultūras telpā “Hanzas perons” ar solo koncertu Latvijā atgriezīsies mecosoprāns, operdziedātāja Emīlija D’Andželo no Kanādas. Vien 21 gada vecumā Emīlija D’Andželo debitēja uz operas skatuves Kerubīno lomā Mocarta “Figaro kāzas” Spoleto festivālā. Sekojošais lomu un apbalvojumu birums dziedātāju gluži vai raušus ir uzrāvis uz nozīmīgākajām skatuvēm Ziemeļamerikā un Eiropā.

Pagājušajā sezonā viņa spēlēja galveno lomu Žanīnas Tesori (Jeanine Tesori) operā “Piezemētā” jeb „Grounded”, ar kuru Ņujorkā tika atklāta Metrolpolitēna operas 2024./2025. gada sezona, viņa dodas pie klausītājiem arī Berlīnes un Vīnes Valsts operās un citur.

„Deutsche Grammophon” paspārnē iznākuši viņas solo albumi ‘energeia’ (2021) nesenais ‘freezing’ (2024). Pirmajā iekļauta mūzika no 12. līdz 21. gadsimtam, Hildegardes no Bingenes dziesmas un īpaši Emīlijai komponēti Misijas Macoli (Missy Mazzoli), Sāras Kērklendas Snaideres (Sarah Kirkland Snider) un Hilduras Gudnadotiras (Hildur Guðnadóttir) darbi. Otrajā ir tikpat krāšņa buķete, kurā ievijas arī dažādas tautasdziesmas viņas pašas aranžējumiem.

Ar Emīliju D’Andželo tiekamies Zoom platformā starp viņas pārlidojumiem.

Signe Lagzdiņa: Esmu klausījusies Jūsu ierakstus, un tie man patiesi ļoti patīk. Un, skatoties Jūsu vasaras koncertgrafikā, redzams, ka tā bijusi piepildīta daudziem lieliskiem notikumiem. Vai varat paraksturot, kā aizvadīta vasara?

Emīlija D’Andželo: Jā, man bija patiešām brīnišķīga vasara, galvenokārt ar koncertiem. Jūlijā bija viens "Figaro kāzu" uzvedums Minhenē. Biju Bādenbādenē ar Mocartu, kas bija fantastiski. Mēs dziedājām Rekviēmu un Mesu dominorā. Abi, protams, ir neticami šedevri. Pēc tam biju Londonā, lai pirmo reizi karjerā atskaņotu Mālera Otro simfoniju, tas bija tik aizraujoši! Tas ir sens mans sapnis dziedāt Māleru, tas bija apbrīnojami! BBC Proms Karaliskajā Alberta zālē ir 6000 cilvēku ietilpība, plus visi, kas ir orķestrī un korī, – tas bija pat mežonīgi, un es to izbaudīju.

Man bija koncerts Puertoriko, kur galvenokārt dziedājām operas fragmentus, nedaudz „Normas”, kas man bija jaunums, un nedaudz Rosīni „Žanna d'Arka”, kas ir kantāte, ko dziedu jau gandrīz 10 gadus. Tad pabiju Edinburgā un dziedāju programmu, ko mēs atvedīsim arī uz Rīgu. Tā ir jauna programma, šis tas no jau zināmā repertuāra, bet pilnīgi jaunos salikumos un vairāki jauni skaņdarbi, tāpēc mēs esam ļoti priecīgas pie šīs programmas atgriezties. Pirmo reizi to nospēlējām tikai pagājušajā nedēļā, tāpēc tas būs svaigi.

Labprāt uzzinātu vairāk par šo programmu, bet skatoties vien uz to, ko esat dziedājusi šovasar, – tā ir liela amplitūda un manā izpratnē par dziedāšanu šķiet, ka ir nepieciešami dažādi slēdzīši, lai pārslēgtos no Mocarta uz romantisma periodu…

Tiesa, jāuzmanās, lai pārāk īsā laikā nebūtu pārāk liela diapazona, ir rūpīgi jāplāno.

Bet par dziedāšanu es domāju tā, ka skaņa nāk no viena punkta, tā teikt, viss sākas vienā līmenī, tāpēc, ja varam patiesi uzticīgi turēties pie šī pirmā dziedāšanas līmeņa, kas ir vārds, būtībā runāšana, tad viss viena žanra ietvaros tik daudz nemainās. Mainās tikai stils, piemēram, no Mocarta līdz Štrausam. Var mēģināt saglabāt šo pamatu, dziedāšanas pamatprincipu, pēc tam, protams, mēs ņemam vērā stilu – tu nevari dziedāt Štrausu tādā pašā stilā, kādā tu dziedātu, piemēram, Mocartu vai popdziesmu, kas ir pilnīgi cits žanrs, bet dziedāšanas funkciju cenšos saglabāt pēc iespējas tuvāku.

Rīgā jūs būsiet kopā ar pianisti Sofiju Munjozu. Kā jūs abas satikāties?

Ar Sofiju satikāmies nejauši pirms vairākiem gadiem Ņujorkā, un vēl pēc vairākiem gadiem mēs abas nonācām Berlīnē, kur atkal satikāmies, un no tā brīža mēs sajutām ideālu saderību. Mums paveicies uzstāties daudzās dažādās valstīs pēdējo piecu vai sešu gadu laikā, un mums vienkārši patīk sadarboties. Tas ir katras manas sezonas spilgtākais notikums, kad izdodas atkal satikties ar viņu kādā pilsētā un izpildīt repertuāru, kas mums abām ļoti patīk.

Vai ir kāda valsts, kuru uzskatāt par sava kopīgā darba laboratoriju?

Mēs abas kādu laiku dzīvojām Berlīnē, Sofija bija pianiste Komiskajā operā, bet es tur dzīvoju kā brīvmāksliniece. Kopā veicām ierakstu, un patiesībā tā bija mūsu pirmā īstā sadarbība. Iepriekš, protams, strādājām kopā un mēģinājām, bet pirmā kopīgā sadarbība bija šis ieraksts. Tas notika kovida laikā, tāpēc bija ieraksts nevis dzīvā uzstāšanās. Sanāk apgriezts veids, kā lietas darīt, jo parasti jūs spēlējat turnejā un tikai pēc tam sākas ieraksti, bet mēs darījām pretēji.

Tagad dzīvojam dažādās pilsētās, bet satiekamies un pavadām laiku kopā. Tikko bijām Edinburgā, pirms koncerta tikāmies vairākas dienas iepriekš, lai kārtīgi mēģinātu un apskatītu pilsētu. Esam sajūsmā, ka tagad varam atvest šo programmu uz Rīgu.

Vai ir kādas īpašības, ko Jūs sagaidāt no pianista vai saviem mūzikas partneriem?

Jā, ir grūti izteikt vārdos, kādas īpašības tās varētu būt, bet domāju, ka sākot strādāt ar kādu, gandrīz uzreiz ir skaidrs, vai ar viņu labi saskan. Parasti, ja ir saderība, nav daudz jārunā, notiek mēģinājumi, un to laikā tiek pateikts ļoti maz vārdu. Atklāju, ka var nonākt uz viena viļņa, un ir skaidrs, kad kaut kas ir izdevies vai nav izdevies, vai jums ir ērti kopā vai nav. Un tas nav jāanalizē, tas nāk diezgan dabiski, un darbs beigās ir ļoti organisks.

Mani pārsteidza tas, ka Jūsu programmā ir tādi vārdi kā Bela Bartoks un Zoltans Kodājs. Vai varat pastāstīt, kā līdz tiem nonācāt?

Jā, tas ir manai sirdij tuvs stāsts. Mana vecmāmiņa bija pianiste un ieguva maģistra grādu, studējot Kodāju. Viņa apguva dažādas mūzikas mācīšanas tehnikas, tāpēc diezgan plaši studēja Suzuki un Kodāju. Es ar to uzaugu, un mana vecmāmiņa bija liela daļa no manas dzīves, viņa pirmā iepazīstināja mani ar mūziķa dzīves koncepciju.

Tad es devos uz koriem, un mēs dziedājām "Vakara dziesmu" Kodāja apdarē, tā ir viena no viņa savāktajām tautasdziesmām. Tautas mūzikas vākšana un pierakstīšana uz papīra, lai tā nepazustu, bija viņa galvenais darbs līdzās mācīšanas tehniku izstrādei. Šo praksi es uzskatu par ļoti svarīgu un aizraujošu, un tā ir notikusi katrā kultūrā. Tāpēc ir dažādi slāņi, kāpēc šī dziesma man ir tik svarīga un ļoti tuva. Mēs ar Sofiju nolēmām, ka veidosim aranžējumu, un izdevām to pēdējā albumā. Mums piešķīra Kodāja fonda atļauju. Tā kā dziesma bija tik tuva man un vecmāmiņai, bijām patiesi pagodinātas, ka mums ļāva to izpildīt. Kodājam, protams, tieši blakus ir Bartoks, un Bartoka mūzika ir tik pārsteidzoša – viņš patiesībā bija ļoti saistīts ar Ņujorku. Kad pagājušajā sezonā mums bija koncerts Kārnegī zālē, vēlējos pēc iespējas vairāk komponistu savienot ar šo pilsētu.

Bartoku es mīlu jau ilgu laiku, un "Hercoga Zilbārža pils" ir viens no tiem neticamajiem skaņdarbiem, pie kuriem vienmēr atgriežos.

Tāpēc atrast veidu, kā viņu ieaust šajā programmā, bija patiešām lieliski. Es domāju, mēs esam tik ļoti izlutināti.  Ir tik daudz neticamas mūzikas, tāpēc var būt grūti izvēlēties, bet mēģināt atrast vienotu līniju visā programmā mūzikai, ko mīlu, ir vienkārši viens no maniem lielākajiem priekiem šajā darbā.

Līdzās Bartokam un Kodājam Rīgas koncertprogrammā ir tādi vārdi kā, piemēram, Žanīna Tesori vai Alma Mālere. Šķiet, ka Jums ir svarīgi sniegt auditorijai dažādas jaunas perspektīvas mūzikā, piemēram, ar sieviešu autoru senāku vai mūsdienu mūziku.

Jā, absolūti! Programmā ir tik daudz mūzikas, kas, manuprāt, ir fantastiska. Vienmēr ir interesanti atrast repertuāru, kas nav tik labi zināms, bet kas programmā iederas. To prezentēt auditorijai vienmēr ir ļoti, ļoti aizraujoši. Šīs Almas Māleres dziesmas mums ir skanējušas iepriekšējā programmā. Mēs dziedājām, manuprāt, diezgan daudz no tām. Toreiz programmā bija septiņas vai astoņas. Un tagad mēs to esam saīsinājuši, lai ietilptu jaunā konfigurācijā. Dziesmās izveidojām mazu pārīti ar Gustavu Māleru un Almu Māleri – blakus vienu otram.

Varu iztēloties, ka ar Žanīnu Tesori jums ir īpašas attiecības, jo pagājušajā gadā pirmizrādījāt viņas operu „Grounded”. Par to vien būtu daudz, ko runāt. Šajā operā Jums bija pilotes loma. Vai varat padalīties savās pārdomās, vai šis stāsts atstājis uz Jums kādu iespaidu?

Jā, ļoti. Es dzīvoju ar šo stāstu, ar šo operu samērā ilgu laiku. Tas bija izstrādes procesā vismaz piecus gadus, ciktāl es biju tajā iesaistīta. Tātad tas bija tēls, ar kuru es daudz dzīvoju un par kuru daudz domāju. Un Žanīnas mūzika it kā iesūcās manā ādā. Tā bija patiešām neaizmirstama pieredze un kaut kas tāds, par ko es jūtos tik laimīga, ka varēju būt daļa no tās un pazīt Žanīnu, redzēt viņas darbus un būt kopā ar viņu katru dienu.

Žanīna atradās gan Vašingtonā, gan Ņujorkā, kur mēs uzstājāmies. Pasaules pirmizrāde notika Vašingtonā, sekoja Metropolitēna operas pirmizrāde Ņujorkā. Viņa piedalījās sešu nedēļu mēģinājumu periodā, katru dienu, abas reizes. Sadarboties šādā veidā bija liela dāvana. Un mūzika ir vienkārši neticama, tāpēc vēlos parādīt daļu no Žanīnas [komponētā] arī šajā programmā.

Vai Jums ir kādas domas vai sajūtas par to, ka tikai mūsdienās Tesori un Misija Macolli ir pirmās sieviešu komponistes, kurām Metropolitēna opera ir pasūtījusi darbus?

Jā, tā ir taisnība. Un, ziniet, tas ir apbrīnojami, jo viņas abas ir neticamas un tik atšķirīgas. Pasūtījums Metropolitēna operā arī nav katru dienu, vai ne? Tas ir diezgan rets gadījums, neesmu pārliecināta par precīzu pasūtījumu skaitu, ko opera ir veikusi, bet tas ir diezgan rets gods, es teiktu. Un tas ir abos virzienos. Viņām ir gods saņemt Metropolitēna operas pasūtījumu, un Metropolitēna opera ir pagodināta prezentēt viņu darbus. Tāpēc domāju, jā, tā ir debesīs lemta kombinācija, dzirdēt šos mūsu laika lieliskos prātus un lieliskos māksliniekus, kas pirmizrādi piedzīvo uz šīs patiešām svarīgās skatuves.

Vai Jums ir svarīgi tas, ka Metropoles operas galvenais direktors pauž stingru nostāju Krievijas karā pret Ukrainu? Man tas šķiet svarīgi, ka nav jāuzdod jautājumi, kāds ir viņa viedoklis. Vai Jums kā mūziķei tas šķiet svarīgi?

Jā, protams, mēs nevaram ignorēt to, kas notiek pasaulē. Un tam vienmēr būs sava loma tajā, ko mēs radīsim uz skatuves. Domāju, ka katrs mākslinieks to savā veidā dara. Un brīvība darīt patiesībā ir vissvarīgākā vērtība. Personīgā brīvība, izpausmes brīvība… Būt daļai no mākslas iestādes ir gods, tur vari stāstīt šos stāstus un atdzīvināt tēlus. Un tas daudz māca cilvēkiem par to… tas mums visiem daudz māca par to, kas ir būt cilvēkam šajā trakajā, trakajā pasaulē.

Jūs savā dzīve jau esat bijusi uz tik daudzām skatuvēm – visprestižākajām un nozīmīgākajām. Vai Jums ir kāda jūsu iecienītākā skatuve vai kāda iecienītākā vieta, kur atrasties?

Ak, to ir tik grūti pateikt! Ziniet, es parasti mīlu to vietu, kur atrodos. Man patīk, ka varu ceļot uz dažādām vietām. Nevaru teikt, ka ir bijusi kāda vieta, kur būtu bijusi sajūta, ka – ak, man tā vieta nepatīk! Man ir paveicies, ka varu apmeklēt patiešām brīnišķīgas pilsētas, kurās vienmēr ir kaut kas unikāls. Nevaru teikt, ka man ir mīļākā vieta, bet tieši tikko izkāpu no lidmašīnas, kas atlidoja no Edinburgas. Biju devusies uz Skotijas augstienēm, tas bija brīnišķīgi. Tāpēc parasti mana mīļākā vieta ir tā, kur tikko esmu bijusi.

Jūs bijāt arī Latvijas pilsētā Ventspilī 2022. gadā, bet tagad mēs gaidām Jūs Rīgā!

Jā, tā būs mana pirmā reize Rīgā, bet ne pirmā reize Latvijā. Man ir tik jaukas atmiņas no manas toreizējās viesošanās Latvijā. Tas bija jau pirms trim gadiem.

Atceros, ka orķestris bija fantastisks. Un programmu iestudēt bija tik radoši! Mēs atskaņojām daudzus mana pirmā albuma skaņdarbus, un tie pirmo reizi izskanēja dzīvā izpildījumā. Procesā valdīja liela uzticība un radošums no visu iesaistīto, arī no publikas puses. Tāpēc es tiešām ļoti gaidu atgriešanos Latvijā, vēlos pirmo reizi ieraudzīt Rīgu.

Vai Jums ir kādi rituāli, ierodoties jaunā pilsētā? Ko Jūs obligāti darāt? Vai pērkat magnētus vai ejat uz kādām baznīcām, vai vienkārši ļaujaties?

Nevarētu teikt, ka esmu magnētu kolekcionārs, bet noteikti cenšos sajust vietu, kur atrodos, un kaut ko no tās redzēt. Tāpēc daudz staigāju apkārt un cenšos vienkārši uzsūkt visu, ko varu. Dažreiz mēs esam vienuviet tikai uz ļoti īsu laiku. Tāpēc vienmēr cenšos doties kārtīgā garā pastaigā un sajust vietas „garšu”, lai cik īss šis apmeklējums būtu.

Liels paldies par Jūsu laiku. Bija prieks sarunāties!

Paldies par Jūsu laiku. Un es ļoti gaidu koncertu. Varu teikt, ka gan Sofija, gan es gaidām.