LSM ziņās: «Mums teica, ka ilgāk par trim dienām neizturēsim, bet pagājis jau tūkstoš dienu...» Mūziķes no Ukrainas uzstāsies Rīgas Domā

"Mums teica, ka ilgāk par trim dienām neizturēsim, bet šodien jau pagājis tūkstoš dienu, un mēs negrasāmies padoties. Mēs katrs darām savu darbu, un mūziķu darbs ir popularizēt ukraiņu mūziku un kultūru. Tas ir tas, ko mēs darām, kad esam ārzemēs. Kad esam mājās, cilvēki nāk uz mūsu koncertiem, lai atjaunotu savu iekšējo pasauli, nomierinātos un katrs turpinātu darīt savu darbu," uzsver ukraiņu ērģelniece Svitlana Bardausa, kura kopā ar dziedātāju Olgu Antoščuku (soprāns) 22. novembrī plkst. 19 sniegs koncertu "Mūzika Ukrainā" Rīgas Domā, programmā iekļaujot ukraiņu komponistu Dmitro Bortņanska, Miroslava Skorika, Oleksandra Honobolina, Viktora Hončarenko mūziku, kā arī Johana Sebastiāna Baha, Pētera Vaska un Ludoviko Einaudi skaņdarbus.

Latvijas Radio 3 "Klasika" uz sarunu aicinājis gan abas mākslinieces, gan arī uzņēmēju Irēnu Rimeiku-Mežuli, kura gādā par viņu viesošanos un koncertu organizēšanu Latvijā un sarunā ar "Klasiku" atklāj viņu iepazīšanās stāstu.

"Mans dzīvesbiedrs Ainars Mežulis ir Latvijas Republikas diplomāts, kas jau ilgus gadus pārstāv Latviju Ukrainā. Pateicoties viņam, pavērušās daudzas jaunas iespējas ne tikai uzņēmējdarbības jomā – viņš ir Latvijas Investīciju attīstības aģentūras pārstāvniecības vadītājs Ukrainā –, bet arī kultūras jomā," stāsta Irēna Rimeika-Mežule. 

"Pie manis personīgi vērsās Latvijas goda konsuls Ukrainas Rietumu reģionā Iļja Hočs, kurš pavasarī teica: mums ir superslavena ērģelniece un viņai ir sapnis – nospēlēt koncertu Rīgas Domā! 

Līdz ar to, ka pati savulaik biju pianiste, domāju – sapņiem ir jārealizējas, tāpēc darījām visu, lai mākslinieces varētu atbraukt uz Latviju."

Uzņēmēja arī piebilst: "Domāju – ja mākslinieces reiz ir Latvijā, tad viņām jāredz kaut kas vairāk! Smiltene ir Ukrainas sadraudzības pilsēta – tāpēc abas mākslinieces 17. novembrī uzstājās kopā ar jaukto kori "LidoJums". Koncerts bija ļoti skaists! Tāpat viņas paviesojās arī pie mums Ādažu novadā, kur 15. novembrī bija brīnišķīgs pasākums. Svitlanai un Olgai bija pat iespēja iepazīties ar Raimondu Paulu – vienas nedēļas laikā tik nozīmīgi!

Bet galvenais mūsu koncertu mērķis ir doma, ka mūzika mūs vieno. Protams, ka laiks ir baiļpilns, šodien, kad notiek mūsu saruna, rit kara 1000. diena. Bet mēs, mūziķi, varam kopīgi atbalstīt ukraiņus un radīt kaut ko skaistu."

Inta Pīrāga:  Mēs tiekamies laikā, kad paiet 1000 dienas kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, tāpēc mans pirmais jautājums – kas palīdz jums saglabāt cerību  un kur jūs smeļaties ticību šajā smagajā laikā?

Svitlana Bardausa: Mums teica, ka ilgāk par trim dienām neizturēsim, bet šodien jau pagājis tūkstoš dienu, un mēs negrasāmies padoties. Mēs katrs darām savu darbu, un mūziķu darbs ir popularizēt ukraiņu mūziku un kultūru. Tas ir tas, ko mēs darām, kad esam  ārzemēs. Kad  esam mājās, cilvēki nāk uz mūsu koncertiem, lai atjaunotu savu iekšējo pasauli, nomierinātos un turpinātu katrs darīt savu darbu.

Olga Antoščuka: Protams, mums tas bija šoks, tas bija trieciens, tas bija stress. Bet, tā kā mēs  esam piederīgi mūzikai, manā gadījumā – vokālajai, es visu sevi ziedoju profesijai, saviem audzēkņiem, kurus mācu dziedāt, un, lai nomierinātu nervus, nomierinātu intelektu, mēs vienkārši darījām savu darbu, kas ir arī mūsu aicinājums. Tādā veidā arī visus citus ap mums spējām mierināt.

Bet balss taču ir ļoti jūtīgs instruments, īpaši stresa situācijās.

Olga Antoščuka: Jā, tāpēc vokālistam pats svarīgākais ir nenervozēt.

Jums ir kādas metodes, kā to panākt?

Olga Antoščuka: Cenšos izgulēties.

Vai daudz stiprāk, nekā agrāk, apzināties mūziķes misiju?

Svitlana Bardausa: Domāju, ka jā. Ja pirms kara uz klasiskās mūzikas koncertiem nāca ne pārāk daudz cilvēku, tad brīdī, kad iestājās 2022. gads, mums jau bija pilnas zāles, jo cilvēki redzēja un saprata klasiskās mūzikas nozīmi. Ne visu var izdarīt ar popmūziku, ne visu var izdarīt ar citiem žanriem. Klasiskā mūzika ir tā, kas cilvēkus ļoti spēcina, tā dod viņiem iespēju domāt, atkal atrast sevi un doties tālāk.

Olga Antoščuka: Jā, protams, es atbalstu Svitlanas teikto. Tā ir augstākā māksla. Tā izglīto klausītāju. Tāpēc klasiskās mūzikas koncerti šajā sarežģītajā laikā pasaulē ir ļoti aktuāli .

Arī pēc kara sākuma jūsu koncertdarbība nav mazinājusies: uzstājaties gan Ukrainā, gan tagad esat Latvijā, arī Polijā. Kā vispār to ir iespējams saplānot šajos nebūt ne drošajos apstākļos?

Svitlana Bardausa: Es teiktu, ka es it kā dzīvoju divas paralēlās dzīves. Viena ir tā, kurā jādzīvo ik dienu, ik stundu, kad nezinām, kas notiks tālāk. Bet tā nav iespējams dzīvot visu laiku. Tāpēc man ir otra dzīve, kurā eksistē nākotnes plāni. Tie ir koncertplāni. Mēs tagad mājās plānojam pat Ziemassvētku koncertus, kaut arī nezinām, vai mums būs gaisma, vai mums būs iespēja tos realizēt, bet mēs joprojām strādājam un plānojam rītdienu. Bet mēs zinām, ka vienā brīdī viss var mainīties.

Olga Antoščuka: Man ir līdzīgi, jo, piemēram, kad plānojam kādu pasākumu, nevaram zināt, vai tajā brīdī būs vai nebūs gaisa trauksmes, vai būs elektrība. Tad visi dodamies uz pagrabu, nogaidām, atgriežamies un turpinām. Ļoti mobili viss notiek.

Vai Latvijā esat pirmo reizi, un kādi ir jūsu pirmie iespaidi, jo esat jau daudz ko redzējušas un dzirdējušas?

Olga Antoščuka: Jā, pirmo reizi, un koncertos jau esam iepazinušās ar jūsu klausītājiem. Ļoti smaidīgi, draudzīgi un sirsnīgi cilvēki. Ļoti silta, mājīga, ērta uzņemšana. Var just, ka neesat vienaldzīgi. Un tas ir ļoti svarīgi. Liels paldies jums par to!

Svitlana Bardausa: Es gribu pateikties Irēnas kundzei, jo bez viņas gādības mūsu projekts, ierašanās vispār nebūtu bijusi iespējama. Un to, kā mūs sagaidīja Latvijā, atcerēsimies uz visiem laikiem... Jā, ļoti svarīgi bija arī tas, ka satikām mūsu tautiešus no Ukrainas. Viņi pēc koncerta Smiltenē pienāca klāt un sacīja, ka tad, kad atskanējusi mūsu himna, esot raudājuši. Mēs spēlējām un arī raudājām, jo viegli tas nav… Bet – mēs atbalstām latviešus, latvieši atbalsta mūs, un domāju, ka kopā mēs uzvarēsim.

Kad, Svitlana, dzima jūsu sapnis spēlēt Rīgas Domā?

Svitlana Bardausa: Jau sen. Pirms es vēl nebiju sākusi spēlēt ērģeles, zināju, ka tāda katedrāle ir, ka vienkārši jāatbrauc paskatīties un paklausīties. Bet tad, kad jau mācījos spēlēt ērģeles un kad jau biju Reģionālās filharmonijas soliste, tas bija mans sapnis – kā jau visiem ērģelniekiem. Nedomāju, ka tas piepildīsies, īpaši tik grūtos laikos.  Tāpēc ar nepacietību gaidu 22. novembri, lai tas beidzot piepildītos.

Kurš būs tas, kurš palīdzēs jums satuvināties ar šo instrumentu? Arī latviešu ērģelnieki, kuri sen pie tām nav spēlējuši, pirms tam kārtīgi trenējas.

Svitlana Bardausa: Aigars Reiņa kungs tiekas ar mums trešdien, kad būs pirmais mēģinājums. Otrais mēģinājums paredzēts ceturtdien. Gribētu, lai būtu arī trešais, bet saprotu, ka zāle ir ļoti aizņemta. Esmu pateicīga par šiem mēģinājumiem un centīšos maksimāli izmantot laiku, lai apgūtu šo ļoti sarežģīto instrumentu. Tas ir otrs lielākais instruments Eiropā. Tāpēc tas ir smags darbs. Domāju, ka varu paļauties uz Aigara Reiņa atbalstu. Ceru, ka viss būs kārtībā.

Jā, instruments mums ir varens – ar 124 reģistriem un vairāk nekā 6000 stabulēm, kas noteikti prasa sagatavošanās darbu jau mājās.

Svitlana Bardausa: Mājās uz liela kartona uzzīmēju visu Rīgas Doma ērģeļu reģistru nosaukumus – kas ir pa kreisi, un kas – pa labi. Apsēdos šī kartona priekšā un pierakstīju, kurus reģistrus  grasos izmantot. Ceru, ka šī prakse man palīdzēs, jo tas ir ļoti liels instruments. Negribētu,  lai ukraiņu mūzika skanētu necienīgi – vēlos to pasniegt pēc iespējas labāk.  Tādēļ šim braucienam gatavojos ļoti nopietni.

Pēc kādiem principiem veidojāt programmu? Vai arī instrumenta izmērs to ietekmēja?

Svitlana Bardausa: Es izpētīju, ka tas ir romantisks instruments ar senu vēsturi un noskaidroju visu par reģistriem, klausījos daudz Latvijas un ārvalstu ērģelnieku ierakstus, kas uz šī instrumenta spēlējuši. Redzēju, kā blakus ērģelniekam strādā asistents. Arī es ceturtdien strādāšu kopā ar asistentu, un viņš man palīdzēs izpildīt šo programmu. Tas ir ļoti grūts darbs, un es to uztveru ļoti nopietni. Mēs gribējām parādīt, kāda klasiskā mūzika skan  Ukrainā – ka spēlējam Bahu, ka spēlējam baroku. Tā ir arī ukraiņu mūzika, ko reti dzird ārzemēs, tāpēc esam atvedušas četrus ukraiņu skaņdarbus, un cerams, ka nākotnē varēsim atvest vēl. Lai izrādītu cieņu Latvijai, vēlējos arī nospēlēt  Pētera Vaska Te Deum – skaņdarbu, ko šobrīd bieži spēlēju Ukrainā. Tas tik labi šobrīd atbilst klausītāju noskaņojumam, viņi to lieliski pieņem un saprot. Un es ļoti vēlējos to nospēlēt tagad arī uz Rīgas Doma ērģelēm.  

Programmas pamatā skan ukraiņu komponistu mūzika, kura skan arī Ukrainā. Vai arī padomju gados jums bija iespēja spēlēt ukraiņu komponistu darbus?

Svitlana Bardausa: Padomju Savienības laiks mani neķēra, jo ērģeles sāku spēlēt tad, kad Ukraina jau bija neatkarīga. Mūsu programmā konservatorijā bija ukraiņu komponisti, un mēs tos izpildījām. Bet tomēr galvenā uzmanība bija pievērsta klasikai un krievu kultūrai. Ukraiņu mūzika nebija tik populāra kā tagad, un tā atklāj savus aizmirstos komponistus, aizmirstos skaņdarbus pat mums, mūziķiem. Mēs pat nezinājām, ka mums ir tik bagāta kultūra! Bieži vien arī mums tas ir īsts atklājums. Dmitrijs Bortņanskis, Berezovskis – Ukrainas kormūzikas saknes nāk no viņiem. Mūsdienu komponisti tagad daudz raksta, viņi ir pieprasīti. Mēs lūdzam viņus rakstīt vairāk, lai mēs varētu parādīt savu valsti visā pasaulē – ne tikai ekonomiskos, politiskos dialogos, bet arī kultūrā. Mēs vēlamies to parādīt.

Vai arī ērģeles ir mūsdienu ukraiņu komponistu uzmanības lokā? Un vai ērģeles Ukrainā ir plaši izplatīts instruments?

Svitlana Bardausa: Diemžēl nē, jo, lai rakstītu ērģelēm, ir jāpārzina instruments. Lai komponists ar to iepazītos, man ar viņu jātiekas , jāskaidro, uz ko šīs instruments spējīgs. Viņi raksta. Mēs viņus lūdzam, un viņi mēģina. Kā tas skanēs, to jūs dzirdēsiet Viktora Hončarenko Čakonā, kas tika uzrakstīta vēl divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados. Un tas ir skaists skaņdarbs. Arī mūsdienu komponisti, domāju, rakstīs. Mēs viņus pārliecināsim.

Kādas ērģelniekiem šobrīd ir koncertēšanas iespējas Ukrainā?

Svitlana Bardausa: Pati strādāju Čerņivcu filharmonijā , kur ir arī ērģeļu zāle. Instrumentu izgatavoja čehu firma Rieger Klos, un tam jau ir trīsdesmit gadu, kas, protams, ērģelēm nav liels vecums. Mūsu instrumentam ir trīsdesmit seši reģistri, uz kura var atskaņot praktiski visdažādāko mūziku.  Tas ir mūsdienīgs instruments. Mēs spēlējam baroku, pirmsbaroka mūziku, labi skan romantiskā un laikmetīgā  mūzika. Un mēs rūpējamies par savu instrumentu. Tas gan ir ļoti jūtīgs pret temperatūras izmaiņām. Tagad tas nav viegli, bet mēs joprojām par to rūpējamies. Un, kad čehi ieradās veikt profilaktisko apkopi, viņi teica, ka tas ir lieliskā stāvoklī un, es ceru, vēl daudzus gadus priecēs klausītājus.

Kāda ir jūsu kopīgā koncertdarbība, un kas jūs abas vieno mūzikā?

Olga Antoščuka: Vispirms, manuprāt, mūs vieno mīlestība pret mūziku, sapnis būt uz skatuves un profesionalitāte, kas ir pamats jebkurām attiecībām mūsu jomā. Un ne tikai mūsu jomā. Mums ar Svitlanu ir koncertu sērija, ko gatavo Svitlana. Mēs piedāvājam viena otrai kādu skaņdarbu, meklējam veidus, kā to izpildīt kvalitatīvi, lai klausītājs  saprot, lai viņam  patīk, lai viņš vēlas to dzirdēt vēlreiz. Un vēl savstarpēja uzticēšanās.

Svitlana Bardausa: Jā, tas ir ļoti svarīgi, jo uz skatuves ir jābūt pārliecinātam par savu partneri. Tad viss ir labi. Ja cilvēki viens otram neuzticas, ir ļoti grūti strādāt.

Vai varu lūgt jūs vairāk pastāstīt par Ukrainas mūziku, ko abas piedāvāsit koncertā?

Svitlana Bardausa: Esam izvēlējušās četrus skaņdarbus:  lai parādītu ukraiņu baroku, skanēs  Dmitro Bortņanskis – vienu viņa āriju izpildīs Olha. Pēc tam mums būs modernāka mūzika, kā, piemēram, Mirosalava Skorika skaņdarbs Lirnyk, kurš oriģinālā nav rakstīts ērģelēm, bet kura pārlikumu ērģelēm esmu veidojusi, lai varētu redzēt tās izmaiņas, ko ērģeles šim skaņdarbam piešķir. Tad skanēs Oleksandra Honobolina Vokalīze. Viņš arī ir mūsdienu komponists, kurš daudz raksta vokālo mūziku, un esmu šim darbam izveidojusi pārlikumu ar ērģelēm. Būs jau pieminētais Viktors Hončarenko, tas gan ir oriģināls, kuru es jau daudzus gadus spēlēju, un tā vienmēr klausītājus pārsteidz ar savu dramatismu, satraukumu un neparasto ērģeļu izmantojumu.

Olga Antoščuka: Tur tiek izmantota reģistru bagātība. Tas ir ļoti jauki, ka mūsu kultūrā komponisti, kas sacerēja  instrumentālo mūziku, rakstīja arī vokālo mūziku tādā pašā līmenī, pilnībā izmantojot katra, piemēram, balss tipa, frāzēšanas, skaņdarba augstuma, noskaņas priekšrocības. Tātad mūsu valstī jau vēsturiski bijuši talanti, kuri līdz šim nav bijuši pazīstami.  Mūsu mērķis ir parādīt šo kultūru Latvijā, lai jūs mūs zinātu, kas mēs esam.

Tiekamies dienu pēc Latvijas valsts dzimšanas dienas. Vai svētku gaisotni sajutāt un izbaudījāt?

Olga Antoščuka: Mēs pašas piedalījāmies šajos svētkos! (smaida) Apsveicām visus, kas mūs satika, ar jūsu neatkarības dienu. Ļoti daudzi cilvēki atbildēja ar "Slava Ukrainai!" Mums tas ir saprotami, latviešiem tas ir saprotami, jo mēs šajā ziņā esam ļoti tuvi: mēs zinām, kas ir Padomju Savienība, mēs zinām, kas var notikt. Tāpēc mēs saprotam viens otru. Mēs esam bezgala pateicīgi Latvijai par to, ka atbalstāt Ukrainu itin visās sfērās, kur vien iespējams. Mēs nebūtu izdzīvojuši bez šāda pasaules atbalsta, bez mūsu draugiem.

Kā skanētu jūsu novēlējums Latvijai un Ukrainai?

Svitlana Borodousa: Es jums novēlu saglabāt to, kas jums ir – brīvību . Nav nekā svarīgāka par brīvību. Sargājiet to!

Olga Antoščuka: Un vēlreiz paldies Irēnai, kas pielikusi daudz pūļu, lai šis ceļojums varētu notikt; kura mūs ļoti sirsnīgi uzņēma, laipni sagaidīja – lai viņai arī uz priekšu viss padodas tikpat viegli un labi! Un vēl paldies Iļjam Hoču Čerņivci pilsētā, kurš ar Svitlanu sāka runāt par šī koncerta sarīkošanu. Un tas viss notika. Un paldies jūsu cilvēkiem, visiem, kurus satikām savā ceļā. Jo es atkārtošos – visi ir ļoti sirsnīgi un draudzīgi. Tas ir ļoti vērtīgi.