Latvijas Okupācijas muzeja atjaunotajā ēkā tikko atklāta jaunā ekspozīcija, kuras veidols tapis pēc dizaina studijas "H2E" izstrādātās koncepcijas. "Mums tas bija gods – strādāt ar muzeju, ar šo tēmu, ar cilvēkiem, ar likteņiem, kas mums bija jāatklāj. Domāju, nav šodien svarīgākas tēmas, par ko runāt, īpaši šajos laikos, jo tā ir pamatu pamata tēma ikkatram. Mēs noteikti negribējām, lai dizains dominētu pār saturu un forma kļūtu pašmērķīga. Gribējām, lai dizains palīdz veidot apmeklētājos pieredzi un emocijas," uzsver studijas "H2E" mākslinieciskā direktore INGŪNA ELERE.

Liene Jakovļeva: Latvijas Okupācijas muzeja atjaunotajā ēkā atklāta arī jauna ekspozīcija – pareizāk sakot, ekspozīcija jaunās skaņās, jaunā vizuālā risinājumā, par ko gādājuši cilvēki no dizaina studijas H2E. Atzīšos –šis bija viens no emocionālākajiem muzeja apmeklējumiem manā mūžā.

Ingūna Elere: Tas ir jauks kompliments – paldies, Liene! Jo tas jau ir mūsu mērķis – ņemot vērā vēsturnieku radīto saturu, piešķir formu šim saturam un radīt emocijas un pārdzīvojumu.

Ar kādu domu jūs vispār sākāt, kad pirms divarpus gadiem piedalījāties konkursā?

Sākām ar kopējās koncepcijas tēla meklējumu un emocijām, kuras vēlamies izraisīt apmeklētājos. Jo viennozīmīgi – šī ir smaga, bet ļoti, ļoti svarīga tēma. Un tā ir arī tēma, no kuras mēs bieži vien cenšamies izvairīties. Par šo tēmu nav viegli runāt, bet par to ir jārunā, jo par to jau tā ir ļoti maz runāts – gan ģimenēs, gan sabiedrībā tas ir palicis tāds kā tabu jautājums. Bet iesākums bija konteksta analīze: kurā vietā šī tēma mums jāliek? Tātad Latvijas okupācijas muzeja ēka. Skatoties uz ēkas jauno rekonstrukcijas projektu un jau paša Gunāra Birkerta ieceri – no tumsas uz gaismu,

mums kaut kā ātri bija skaidrs, ka arī mums šis ceļš jāveido no tumsas uz gaismu, jo tas jau iekodē ekspozīcijas būtību: kāpēc mēs vēlamies par to runāt, stāstīt un kā stāstīt.

Patiešām – ceļa tēma šeit ir ļoti konkrēta, saprotama, fiziski izstaigājama cauri visiem posmiem, cauri visām šausmām, ko redzam, un tomēr, tomēr – uz gaismu, uz cerību. Jūs noteikti domājāt par to, lai apmeklētājs muzeju atstātu nevis drūmi nomācošās, bet tādās „domā uz gaismu” sajūtās, vai ne?

Jā, par to mēs ļoti, ļoti ilgi diskutējām gan savā starpā, gan ar vēsturniekiem, gan Okupācijas muzeju. Jo tā jau ir tāda kopējās ekspozīcijas dramaturģija: mēs sākam ar gaismu – ar brīvvalsts laiku, kad Latvija tika dibināta, ar emocijām, ar mīlestību un lepnumu par savu tikko dibināto valsti, un tad mēs tiekam ierauti tumšajā labirintā – karā, draudos, šausmās, neziņā, iznīcībā, totālā kontrolē, ilgās, trimdā.

Bet ekspozīcijas ceļu noslēgt vēlējāmies ar cerību. Ne velti Lauris Gundars izvēlējās Knuta Skujenieka vārdus, kas lasāmi noslēgumā: "Neraudāt par to, kas bijis, / nebīties par to, kas rīt, / tikai saudzīgi un droši / savu vagu taisnu dzīt."

Šī doma – ka apmeklētājs pats ir tas, kas noslēguma sadaļā iedarbina Latvijas karogu, ir Latvijas karoga nesējs, tādējādi arī sakot – no tevis ir atkarīgs tas, kāda būs Latvija, no tā, kādi būs tie lēmumi, kurus tu pieņemsi, ko tu darīsi vai nedarīsi, vai iestāsies kādā pusē, vai neiestāsies, vai ieņemsi konkrētu pozīciju. Tu esi tas, kas veido Latviju, valsti un to, kādai tai būt. Sākumu un beigas mēs meklējām visilgāk. Mēs to pārstrādājām vairākas reizes, jo

tas ir ļoti, ļoti svarīgi – ar ko tu sāksi ekspozīcijas ceļu, ar ko noslēgsi un kāda būs sajūta, ar kādu aizej mājās – vai aizej ar aizvainojumu, sāpi, vai ar apziņu, ka no tevis jau arī daudz kas ir atkarīgs: mums jāapzinās mūsu pagātne, mums tā jāizrunā, jāizdiskutē, jāizjautā saviem vecākiem un vecvecākiem,

jāmēģina izprast viņus un izprast arī to, kāpēc mēs šādi esam, jo mūs ir audzinājuši tieši viņi – mūsu vecāki un vecvecāki. Un šodien, apzinoties visas situācijas, kaut nedaudz mēģinot izprast, kāda bijusi cilvēku rīcības motivācija, rīkoties. Jo man liekas, ka šī ekspozīcija šībrīža pasaules situācijā, Ukrainas kara kontekstā ir ārkārtīgi nepieciešama katram.

Ar kādu domu jūs vispār sākāt, kad pirms divarpus gadiem piedalījāties konkursā?

Sākām ar kopējās koncepcijas tēla meklējumu un emocijām, kuras vēlamies izraisīt apmeklētājos. Jo viennozīmīgi –

šī ir smaga, bet ļoti, ļoti svarīga tēma. Un tā ir arī tēma, no kuras mēs bieži vien cenšamies izvairīties. Par šo tēmu nav viegli runāt, bet par to ir jārunā, jo par to jau tā ir ļoti maz runāts – gan ģimenēs, gan sabiedrībā tas ir palicis tāds kā tabu jautājums.

Bet iesākums bija konteksta analīze: kurā vietā šī tēma mums jāliek? Latvijas okupācijas muzeja ēkā. Skatoties uz jauno rekonstrukcijas projektu, jau paša Gunāra Birkerta ieceri – no tumsas uz gaismu, mums kaut kā ātri bija skaidrs, ka arī mums šis ceļš jāveido no tumsas uz gaismu, jo tas jau iekodē ekspozīcijas būtību: kāpēc mēs vēlamies par to runāt, stāstīt un kā stāstīt.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv!