6. aprīlī pulksten 15.00 ar koncertu Emīla Dārziņa koncertzālē skaistu un apaļu dzīves jubileju atzīmēs arfiste un arfas spēles skolotāja Inita Neilande. Viņas īstā dzimšanas diena gan ir 2. aprīlī, un arī tajā māksliniece muzicēs: tas būs Emīla Dārziņa mūzikas skolas vijoles, alta un arfas spēles nodaļas koncerts, veltīts skolas 80 gadu jubilejai.

Ieva Zeidmane: Kāpēc arfa ir visbrīnišķīgākais mūzikas instruments?

Inita Neilande: Par sevi varu teikt, ka tas tiešām nostrādāja tieši tā. Jo savulaik Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā iestājos klavieru klasē. Pagāja divi gadi, un sapratu, ka man ļoti nepatīk tās klavieres – negribu, negribu, negribu... Un tad mana klavierskolotāja Irisa Purens aizveda uz arfas klasi, un, tiklīdz tās durvis atvērās, man savukārt atvērās mute... Uzreiz teicu: jā, to es gribu!

Arfas skaņa patiesi ir brīnišķīga – ne velti daudzviet pasaulē, mazliet arī pie mums, arfas spēli izmanto slimnīcās, jo tas ļoti palīdz ar dažādām slimībām sirgstošiem cilvēkiem.

Tas ir zinātniski pierādīts, ka tieši arfas skaņas vibrācija stimulē cilvēka ķermenī ko tādu, kas palīdz atveseļoties. Un vēl esot tāds pētījums, ka no visiem mūziķiem visilgāk dzīvojot tieši arfistes! Arfistes sievietes. Sievietes gan vispār ilgāk dzīvo... Tā ka tur ir kaut kas mistisks nedaudz.

Bet ja tā vienkāršoti – mums parasti ļoti patīk šī skaņa. Daži vecāki man dažreiz sēž stundās un saka – vai, es gandrīz aizmigu, tas ir tik nomierinoši! (smejas)

Bet vispār arfa laikam ir tāds mūzikas instruments, ko labprātāk izvēlas spēlēt meitenes? Jo viņām ir priekšstats, ka arfa ir ļoti sievišķīgs, graciozs, mirdzošs un skaists instruments?

Jā, vizuāli tā tas ir, bet īstenībā tas absolūti nav pareizi.

Arfa noteikti ir vīrišķīgs instruments, jo rokām vajadzīgs liels spēks. Ar kājām arī ir jāstrādā, bet rokās tiešām vajag lielu spēku, tāpēc tas nav sievišķīgs instruments.

Bet to jau uzzina tikai tad, kad sāk spēlēt. 

Jā, lai gan mūsdienās pat tīri vīrišķīgus instrumentus spēlē meitenes – gan trombonu, gan fagotu. Agrāk vispār nebija iedomājams, ka sieviete tos spēlētu! Vēl 17. un 18. gadsimtā profesionāli arfisti bija tikai vīrieši.

Jūs esat arfas spēles pedagoģe gan Emīla Dārziņa mūzikas skolā, gan arī Juglas mūzikas skolā. Droši vien audzēkņiem pienāk zināms lūzuma punkts, kad priekšstats par instrumentu mainās no trauslā uz to, ka te tomēr vajadzīgs liels spēks. Kā audzēkņiem palīdzat tikt pāri šim lūzuma mirklim?

Neesmu tā īsti novērojusi, ka būtu tāds lūzuma mirklis. Tieši šobrīd Juglas mūzikas skolā pie manis mācās viens zēns. Dārziņskolā nav neviena. Galvenais – kāds ir augums. Arī meitenes mēdz būt dažādas. Ja meitenīte ir ļoti maza un trausla, es uzreiz,  viņu ieraugot, jau iesaku, ka vajadzētu pameklēt kaut ko citu. Ir nozīme tam, kādas ir rociņas, vai tās ir pietiekoši spēcīgas.

Tāpat nepieciešama ļoti laba koordinācija, jo mēs spēlējam ne tikai ar rokām, bet arī ar kājām: arfai ir septiņi pedāļi, kurus pārslēdzam spēles laikā, un, ja tur kaut kas nenostrādā, tad ir ļoti slikti.

Vēl jābūt ātrai domāšanai, ātrai uztverei – bet tās jau nepieciešamas katram mūziķim. Man gadās audzēkņi, sevišķi Juglas mūzikas skolā, kuriem ar to neiet tik viegli. Tad darbs vienkārši ir lēnāks. 

Biežāk tas laikam ir vecāku lēmums – kuru instrumentu bērnam spēlēt?

Mēdz būt dažādi. Ļoti daudzi mani audzēkņi ir atnākuši, un tieši vecāki ir pateikuši – nē, tas ir viņa lēmums. Viņš ieraudzīja un pateica, ka to es gribu, un vecāki vēl ir šaubījušies. Man pat ir viens piemērs, kur meitene jau no mazajām klasītēm vecākiem bija teikusi, ka grib spēlēt arfu. Vecāki nav ticējuši, kamēr viņa pati pārgāja uz arfu jau piektajā, sestajā klasē un šobrīd spīdoši mācās Dārziņskolā.

Kas jums kā pedagoģei sniedz vislielāko gandarījumu?

Kad audzēkņi ļoti labi startē konkursos: daudzos starptautiskos konkursos mani audzēkņi kļuvuši laureāti – iegūtas gan pirmās, gan otrās, gan trešās vietas. Tomēr laikam

vislielāko prieku sagādā tas, ja absolvents patiešām kļūst par īstu mākslinieku. Šobrīd diemžēl tikai par vienu tā varu teikt: tā ir Elizabete Gulbe, kura pagājušajā gadā pabeidza Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju un šobrīd aktīvi iekļāvusies Latvijas mūzikas dzīvē.

Tas mirklis, kad audzēknis kļūst par kolēģi...

… ir ļoti patīkams! Mums arī šajā sezonā sanāca ar Elizabeti divatā spēlēt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sastāvā. Ļoti patīkami.

Bet sajūta mainās? Vai tomēr audzēknis vienmēr būs audzēknis?

Es domāju, ka mazliet viņš vienmēr būs audzēknis. Tur neko nevar darīt. (smejas)

Vai svarīgi ir tas, ka pedagogs arī pats ir koncertējošs?

Domāju, ka ļoti svarīgi. Es gan nezinu, kā ir tad, ja pedagogs nav koncertējošs mūziķis, jo es pati vienmēr esmu bijis koncertējoša mūziķe. Tas ļoti palīdz, turklāt abpusēji. Tad, kad sāku mācīt bērnus, sāku arī pati vairāk pievērst uzmanību tam, ko daru – skaņas  tīrībai, dažādām roku pozīcijām. Tas manā mūziķes karjerā daudz palīdzējis. (..) Galvenā priekšrocība ir tā, ka stundas laikā varu demonstrēt, ko īsti gribu no audzēkņa. Jo dažreiz ir tā: stāstu, stāstu, stāstu, bet nesanāk. Nav tas, ko gribu. Un tad pati piesēžos un parādu – un ir! Uzreiz.

Kas bez arfas un mūzikas vēl jūs iepriecina?

Man ļoti patīk ceļot. Daudzas valstis izbraukātas, spēlējot arī orķestros. Paldies profesijai! Pats tālākais bijis brauciens ar Operas orķestri uz Makao Ķīnā.

Bet katru vasaru cenšos ceļot pati ar savu auto. Man ļoti, ļoti patīk vadīt automašīnu. Tas ir asinīs jau no bērnības: tēvs mani sēdināja pie stūres jau no septiņu gadu vecuma... Gandrīz jau lielāko daļu Eiropas esmu izbraukājusi, un katru vasaru braucam – visbiežāk ar jaunāko dēlu. Viņš sēž kā stūrmanis, un tad nu mēs braucam. Protams, ka apskatām arī pilsētas, bet

es vairāk braucu dabas dēļ. Kalni – tas ir brīnišķīgi! Tāpēc Norvēģija ir brīnišķīga zeme. Un Austrija, Šveices Alpi. Visbailīgākā vieta bija Norvēģijā – Troļļu ceļš. Tur man reāli bija bail. Alpos ne tik ļoti. Nezinu, kāpēc.

Protams, nevar iztikt bez peldēšanās. Vienmēr savos ceļojumos meklēju, lai būtu iespēja kaut kur nopeldēties. Tas ir mans sporta veids! Parasti jau martā, aprīlī izplānoju visu ceļojumu. Pirmkārt, mēģinu saprast, kur vēl neesam bijuši. Tad ņemu rokā telefonu – ir tāda vietne, kur var apskatīties attālumu starp pilsētām -, un sāku plānot. Lai vidēji nav vairāk par 300 kilometriem dienā. Lai tiešām tas ir atpūtas brauciens, nevis kaut kāda joņošana pa pasauli. 

Atpūtas braucienos ietilpst arī koncertu apmeklēšana?

Koncerti laikam mazāk. Drīzāk mākslas muzeji. Man ļoti patīk arī māksla, glezniecība. Arī pagājušajā vasarā bijām vairākos mākslas muzejos Hāgā. Ļoti skaists mākslas muzejs bija Amsterdamā.

Marts jau iet uz beigām. Tātad droši vien jau zināt, kur brauksiet šovasar?

Diemžēl šovasar vēl nezinu, jo esmu plānojusi mainīt automašīnu – esošā savu mūžu nokalpojusi. Skatīsimies. Bet Lieldienās lidošu uz Lisabonu.

Jūs pamanāties notvert saulrietu Latvijas karoga krāsās – tā ir apzināta spēja notvert mirkli?

Man ļoti patīk fotografēt. Man gan nav profesionālas fotokameras, taču man šķiet, ka es pamanu lietas. Man ļoti dabā patīk fotografēt. Vienmēr daudz fotografēju ziedus, un tad sūtu draugiem apsveikumus tikai ar pašas fotografētajiem ziediem. Saulrieti – tas vispār ir kas īpašs. Tos var fotografēt un fotografēt!

Kur ir visskaistākie saulrieti?

Latvijā, protams. Kā gan savādāk!

Liepājā man ļoti patīk – tā man ir ļoti mīļa pilsēta, savulaik arī vairākus gadus strādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī, tāpēc Liepāju esmu iemīļojusi gandrīz kā savu otru dzimto pilsētu, kaut esmu pilnīga rīdziniece.

Jums kā koncertējošai mūziķei koncertos noteikti uz skatuves gadījušies visādi notikumi. Piemēram, stīga plīst – bet tas laikam nav kaut kas ārkārtējs.

Stīgas plīšana – tas nav nekas tik ļoti ārkārtējs. Bet viena šāda reize gan man ir palikusi spilgtā atmiņā. Tas bija viens no Jaungada koncertiem kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, pie tam kopā ar maestro Raimondu Paulu. Šādu koncertu parasti ir trīs, un toreiz

vienu no tiem tiešraidīja Latvijas Radio un filmēja televīzija. Un tieši šajā koncertā pirmā skaņdarba beigās man ar lielu blīkšķi pārplīsa metāla fa... To varēja dzirdēt gan radio, gan televīzijas ierakstā.

Lai gan domāju, ka neviens tā īsti nesaprata, kas tas bija. Vienkārši tāds plaukšķis. Bet situācija diezgan traka. Protams, vairāk neko nevaru izdarīt, kā tikai izvilkt veco stīgu, bet skatos: nākamajā skaņdarbā man vajadzīga tā nots... Nu, tad mēs parasti mazliet tā kā faķīri rīkojamies, kaut kā mēģinām apiet to noti, lai tā nav jānospēlē, lai viss izdotos tā, kā vajag, jo samainīt var reāli tikai starpbrīdī.

Nereti bijuši gadījumi, ka kaut kur kaut kas ir "piededzis" un jāskrien glābt situācija. Tad gan tas mazliet dod pa nerviem. Šeit pat Radio mājā vienreiz bija tāds gadījums, ka no rīta piezvana čellists Ēriks Kiršfelds: "Vai vari būt deviņos vakarā Latvijas Radio 1. studijā? Mums ar "Kremeratu" ieraksts, un tur vajag arfu." Atskrēju ar arfu un ierakstījām. Gidons Krēmers bija ļoti pretimnākošs un laipns. Tas bija kolosāli. 

Bet laikam

visu mūžu atcerēšos savu debiju Operas orķestrī. Likās, ka tas ir kaut kas nereāls, ko no manis prasa... Bija jau četri pēcpusdienā, kad zvana Operas orķestra direktors un saka: "Klau, glāb situāciju! Mums nav neviena arfista, un šovakar ir "Riekstkodis"." Es saku: "Un?"

Jo nekad mūžā līdz tam nebiju spēlējusi operā – vispār neko: ne operu, ne baletu, jo tas nav mans – mans ir simfoniskais orķestris. Tikai zinu, ka "Riekstkodī" arfai ir solo kadence, kas jāspēlē no galvas. Bet nu viņš lūdzas tā, ka... Viens arfists slims, otram bērns slims, un nav neviena. Sarunāta vēl viena arfiste, bet viņa var atnākt tikai uz otro cēlienu. "Lūdzu, glāb, citādi mums jāatceļ izrāde!" Pēc stundas biju operā. Divas stundas līdz izrādei. Apmēram pusstundas laikā iemācījos to kadenci no galvas, tad atnāca diriģents, izšķirstījām manu partiju.

Sapratu, ka neko nesaprotu, kurā brīdī man vispār jāspēlē, jo tur ir dažādi numuri, un tad tur ir pauzes... Kad atnāca pārējie orķestranti, sarunāju ar čellistiem, kuri sēž man blakus, lai viņi pasaka, kurš numurs tagad iet, un tā mēs to izrādi nospēlējām. Viss beidzās labi! (smejas)

Ir tik liela atšķirība starp spēlēšanu operas un simfoniskajā orķestrī?

Jā, ir diezgan liela starpība, jo operā noteicošais ir tas, kas notiek uz skatuves: diriģents reaģē uz to, un tad viņš rāda tālāk orķestrim. Tā ir galvenā atšķirība. Tur var būt visādas neparastas lietas, izrādes laikā kaut kas var pamainīties. Tādā ziņā man šķiet, ka vieglāk ir spēlēt baletu, jo tur viss vairāk vai mazāk ritmā iet. Ar operu tā nav. Ar operu ārijām gan man bijusi pieredze, jo Dzintaros festivāla orķestrī ļoti bieži ir opermūzikas koncerti. Tur galvenais ir tas, kā solists paņem elpu, un tad ir diezgan sarežģīti – trāpīt tieši tur, kur vajag. 

Savā radošajā ikdienā esat piedzīvojusi dažādu diriģentu šarmu...

O, jā, tas būtu atsevišķs stāsts.

Viens no prasīgākajiem laikam ir bijis Karels Marks Šišons. Atceros gadījumu, kad spēlējām Ravela "Bolero", kur arfa iestājas ar klusajiem flažoletiem. Un viņš man saka: "Arfa, klusāk, klusāk!" Es vienkārši nesapratu, ko man darīt. (smejas)

Man ļoti patīk mūsu tagadējais diriģents Tarmo Peltokoski – ļoti talantīgs zēns. Ļoti patīk ar viņu spēlēt. No latviešu diriģentiem man vēl palaimējies diezgan daudzus koncertus nospēlēt ar Andri Nelsonu – vairākas Mālera simfonijas. Tās arī ir ļoti jaukas atmiņas, jo tagad Andris ir tik rets viesis pie mums.