Šī ir īpaša nedēļa Latvijas Nacionālās operas solistei Laurai Greckai - 12. februārī gaidāma viņas debija Mimī lomā Pučīni operā "Bohēma". Ar dziedātāju mēģinājumu starplaikā tiekamies mūsu Baltajā namā un "Klasikas" vilnī.

Liene Jakovļeva: Viena lieta par jaunu lomu un debiju ir runāt tad, kad top pirmizrāde un visi vienā elpā pārņemti ar koncepciju un savām jaunajām lomām. Cita lieta – kad  jāiekāpj jau esošā, sen spēlētā, daudziem zināmā izrādē, bet tev pašai – pilnīgi jaunā lomā. Kāds ir tavs process, un kā tu vispār parasti jūties pāris dienu pirms pirmizrādes? Vai primārais ir satraukums, vai tomēr gaidas un vēlēšanās tikt uz skatuves – dziedāt, būt, saņemt aplausus un izdzīvot jauno lomu?

Laura Grecka: Ļoti labs jautājums.

Kā mums beidzamie divi gadi ir iemācījuši, neskatos pārāk tālredzīgi – skatos vienu dienu uz priekšu. Skatos, ko varu izdarīt šajā dienā, ko varu izdarīt nākamajā dienā. Jo tik daudz kas mainās…

Ja vēl pirms mēneša es biju ļoti satraukta,  tad redzot to, cik nepastāvīgi ir grafiki un vispār jelkādi plāni, kaut kādā ziņā manī iestājies piespiedu miers un samierināšanās ar to, ka – lai vai kas nāktu, es to arī apskaušu un tam došos pretī.

Sapratu, ka pats labākais, ko varu izdarīt – sagatavot pašai savu lomu, cik vien godprātīgi es to varu, un pārējais – kā nu būs, tam arī lūkošos acīs un, cerams, arī pietiekoši veiksmīgi varēšu izstūrēt savu mazo laivu.

... šajā lielajā okeānā, ko sauc par Pučīni operu pasauli. Cik ilgi tu jau dzīvo ar apziņu, ka būsi Mimī? 

Šī atskārsme nāca salīdzinoši nesen – tieši attiecībā uz šo lomu.

Galvenais impulss nāca no mūsu jaunā direktora Egila Siliņa, kurš pirmais manī sadzirdēja šo potenciālu. Un tad nāca ļoti daudz palīdzības un atbalsta no mūsu kouča (Vokālās izaugsmes un interpretācijas pasniedzēja – red.) Māra Skujas. Paldies viņiem par to, ko viņi sadzirdēja manā balsī,

un tad nu šobrīd es pie tā cītīgi strādāju, lai attīstītu sevī šo saklausīto jauno potenciālu.

Ļauj minēt – tas, par ko tu tagad stāsti, ir kāds jauns ceļš? Jo mēs tevi esam ieraduši zināt kā mecosoprānu un aizvien tu arī operas mājaslapā esi viena no diviem mecosoprāniem līdzās Ilonai Bagelei. Bet katrs, kas kaut nedaudz pazīstams ar operu pasauli, zinās, ka Mimī ir soprāns. Laura Grecka tagad būs soprāns?

Piekrītu, ka daudzos tas ir viesis apmulsumu, un arī kolēģi man ir pārprasījuši, vai nav gadījusies kāda kļūda un kurā tieši lomā es grasos "Bohēmā" debitēt, ņemot vērā, ka tur ir tikai soprāna lomas. Tomēr nē, tā nav kļūda, un, kā jau minēju, manā balsī ticis saklausīts pavisam jauns potenciāls arī par pārsteigumu man pašai. Jāteic arī, ka pandēmija kaut kādā ziņā man ir ļoti palīdzējusi, ka varēju izkāpt no ierastā repertuāra, jo daudz kas vienkārši nenotika un klusībā kaldināt savu jauno balsi, ko tad es arī mēģināšu šo sestdien atrādīt.

Bet kad tev pašai radās – vai varbūt nemaz neradās – aizdomas, ka tu varētu būt arī soprāns? Tas jau nenotiek vienā dienā. Un vai tiešām tikai klausītāji no malas to pateica, vai tomēr kaut kāds iedīglītis tevī kā soprānā jau mājoja?

Tā ir –

šādi lēmumi nemaz nevar tikt pieņemti vienā dienā, un balss maiņa arī nenotiek vienā dienā. Protams, mēs zinām no klasiskās mūzikas vēstures, ka ir dziedātāji, kas spēj ar savu balsi manipulēt gan vienā, gan citā repertuārā, bet ikdienā tas tā nenotiek.

Man tas ceļš gājis ļoti dabiski, teiksim tā, jo arī bērnu mūzikas skolas korī dziedāju otro vai vislabākajā gadījumā – pirmo altu, un man tas diapazons bija ļoti pieticīgs. Pat tad, kad stājos Mediņos, diapazons man bija knapi pāri oktāvai. Līdz ar to pirmā izvēle par labu mecosoprānam nebija nemaz tik nedabiska – tā bija pat ļoti dabiska, mani sauca par altu. Bet kā gadījās, kā ne, gadiem un pieredzei augot, diapazons sāka atvērties, bet nemaz ne tik strauji. Pat mirklī, kad debitēju Fenēnas lomā Verdi operā "Nabuko", tas "la", kas ir augstākā nots Fenēnas lomā, manā mūžā bija pirmais izdziedātais "la" uz skatuves. Tas jau bija impulss, ka mana balss sāk atvērties – pamazām, pamazām, pamazām. Un tad manī radās interese – kas tad notiek un kā mani dzird pedagogi?

Atļāvos daudziem pedagogiem pajautāt – kā jūs domājat, kam esmu piederīga? Un, kā likts, šie pedagogi dalījās divos flangos: vieni teica – nē, nē, tu esi absolūts mecosoprāns, jo man ir skanīgs vidus reģistrs un biju arī pieradusi krāsot vidusreģistru, kā tas pienākas mecosoprānam – izveicīgi darboties savā vidusreģistrā. Un kāda vaina, ka man ir diapazons?

Esmu mecosoprāns, turklāt vēl ar augšām, ar potenciālu! Bija arī kāds, kas sadzirdēja vairāk soprānisko krāsu, bet karjera jau līdz šim ir izveidota kā mecosoprānam, un laimīgā kārtā arī esmu labi uzņemta kā mecosoprāns, līdz ar to man tā kā nebija pietiekoši liela iegansta, lai es vispār reāli sāktu apdomāt kaut kādas alternatīvas – dzīvoju ar to, kas man ir. Bet paldies par šo iespēju! Protams, dziedātājam tas ir ļoti nopietns solis un lēmums – skatīties citā balss grupā. Dziedātājam arī ir jādod iespēja, jo viena lieta ir kaut ko dziedāt klasītē vai nodziedāt vienu vai divas ārijas, bet pavisam cita – izmēģināt to pilnasinīgi uz skatuves, lomā. Tādā ziņā mani centieni tiek ļoti atbalstīti, un par to esmu ļoti pateicīga. Tas arī ir tas impulss, kas mani stumj uz priekšu.

Un es laikam dziļi sirdī esmu cilvēks, kuram patīk izaicinājumi. Ja jau man ir tāda iespēja, kāpēc lai es to neizmantotu? Un tā, lūk, esmu nonākusi līdz mirklim, ka nupat, nupat...

Bet iekšēji vēl esmu piesardzīga un izvairos domāt, kā tas būs – dzīvoju no brīža uz brīdi, jo tā ir – man labāk patīk, ka kaut kas ir noticis: tad varu uz to atskatīties un vairāk komentēt, sniegt savu viedokli – situācijai ir pilnasinīgi jānobriest un jānoslēdzas.

Vai tas nozīmē, ka ar asu nazi ir nogrieztas visas tavas bikšu lomas un tava pagātne kā mecosoprānam tiešām ir pagātne? Vai arī šis ir tāds kā pārejas laiks, kad tu pieļauj tādu laipošanu un sēdēšanu uz diviem krēsliem?

Tieši tā – pieļauju sēdēšanu uz diviem krēsliem, vēl jo vairāk tāpēc, ka ir jau kādas korekcijas veiktas attiecībā uz repertuāru, un lomas, kas man joprojām ir aktīvas, ir ļoti liriskas mecosoprāna lomas, ka pieļauj tevis nosaukto laipošanu – ļoti labs vārds! – jo kaut kā ir jāpāriet no viena uz otru.

Esmu gatava turpināt dziedāt savas bikšu lomas, kas man ir ļoti  mīļas. Būtībā es arī tās varu dziedāt netraucēti savai jaunajai balsij, ja nu vienīgi tās skanēs daudz soprānīgāk.

Vairāk – ierakstā.