Svētdien, 5. septembrī, tieši dzejnieka Knuta Skujenieka 85. dzimšanas dienā, Mūzikas namā "Daile" pirmatskaņojumu piedzīvos Daumanta Kalniņa koncertprogramma "Drošinājums" ar Knuta Skujenieka vārdiem. Bet jau šobrīd ar Daumantu Kalniņu tiekamies "Klasikas" studijā.

Inta Zēgnere: Ar nepacietību gaidām 5. septembri, kad beidzot izskanēs tava koncertprogramma ar Knuta Skujenieka vārdiem "Drošinājums". Ilgi gan tai nācās gaidīt... Varbūt pastāsti, kā tā vispār radās?

Daumants Kalniņš: Vairs pat īsti neatceros, kad bija pats pirmsākums – laikam jau pagājušā gada pavasarī:

kad tas "stopkrāns" tika norauts, tad arī Knuta dzeju ilgāk paturēju savās rokās – sāku atlasīt dzejoļus un pamazām, pamazām kaut ko radīt.

Mums bija doma jau par pagājušā gada rudeni, kas pārcēlās uz šīgada pavasari, un tagad – uz 5. septembri. Ceļš bijis pa posmiem – esam gan aktīvāk darbojušies, gan pasīvāk, bet domāju – tas, ka tas notiek tieši šobrīd, varbūt ir pareizi: pirmām kārtām jau tādēļ, ka 5. septembrī Knutam Skujeniekam ir skaista jubileja, un kur nu vēl skaistāk dzejnieku apsveikt, ja ne ar viņa radītiem vārdiem darinātu mūziku, uzdāvinot viņam šīs dziesmas...

Un mums ir liels gods un prieks, ka arī pats Knuts Skujenieks savā jubilejā būs kopā ar mums Mūzikas namā "Daile".

Kas bija pirmais impulss – kāpēc tieši Knuts Skujenieks?

Grūti par tiem impulsiem runāt. Savā ziņā tas bija loģisks turpinājums manai līdzšinējai radošajai darbībai, komponējot savu mūziku – nu jau pirms vairākiem gadiem man bija koncertprogramma ar Friča Bārdas dzeju, un šķita, ka ar šiem latviešu dižgariem jāturpina – viņu dzejā ir tik ļoti daudz kas pateikts...

Kā mūziķis negribu sevi izaicināt rakstīt vārdus, savukārt kā dziedātājam man nepatīk dziedāt par neko, un lielie dzejnieki ar savu dzīves gājumu un viedumu, ko viņi ieliek savā dzejā, ļoti daudz man palīdz, pasaka priekšā un virza arī muzikālajā domā.

Sākotnēji bija doma šo programmu veidot ar vairākiem dzejniekiem, un Knuts Skujenieks bija viens no viņiem, bet – pirmais, kura dzejoļu krājumus visvairāk atvēru.

Jau sākot lasīt pirmos dzejoļus no krājuma "Sēkla sniegā", sapratu, ka diez vai te būs tā, ka varēs kaut ko tiem likt klāt, ka Knutam laikam jārada atsevišķa programma. Tā tas arī turpinājās.

Šķetināju tālāk tos viņa dzejoļus, kas mani visvairāk uzrunāja, kas ievilka stāstā un sajūtās, un tā izveidojās šī programma.

Ja es to visu vizualizētu, tas varētu izskatīties tā: pēkšņi Latviju sasniegusi pandēmija, ielas tukšas un Daumants Kalniņš pieiet pie grāmatu plaukta, ierauga 60. gadu krājumu "Sēklas sniegā", atver to un sākas radošais process. Vai tas bija apmēram tā?

Gandrīz... Ir tā, ka mani draugi, arī manu koncertu rīkotāja Anda Zadovska, Mūzikas nama "Daile" direktore, šad un tad dzimšanas dienā uzdāvina pa kādam dzejoļu krājumam. Un viena no dāvanām nu jau pirms gadiem trim bija Knuta Skujenieka dzeja. Bet tā ir taisnība – kad viss apstājās, bija vairāk laika šo dzejoļu krājumu palasīt.

Tobrīd biju aizbraucis uz laukiem un, šķiet, tā arī sāku pamazām kaut ko ap to dzeju, ap mūziku kaut ko darināt. Pēc tam jau radās ideja, kā to virzīt, ar kādiem mūziķiem mēģināt, ar ko jaunu sevi izaicināt un neiet sev ierasto taku.

Kaut vai instrumentu izvēlē – šajā programmā, piemēram, ar mums kopā ir akordeonists Artūrs Noviks. Man kā dziesmu radītājam tas bija zināms izaicinājums – kā rakstīt akordeonam un kā tam piemeklēt vislabāko pielietojumu. Man arī šķita, ka akordeona krāsa ļoti piestāv Knuta dzejai.

Vairāk un plašāk - ierakstā.