Nedēļas nogalē - mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivāls “Zemlika”

20. un 21.oktobrī Durbē jau 12. reizi norisināsies mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivāls “Zemlika”. Festivāla galveno sadaļu - mūziku - pārstāvēs 17 dažādu mūziķu un apvienību koncerti: no ģitārmūzikas līdz mūsdienu akadēmiskajai mūzikai, no tautas mūzikas līdz elektroniskajai deju mūzikai.

Ekspresintervijā producents Miks Magone atklāj iemeslus, kādēļ "Zemlikas" komanda šogad pirms festivāla veica līdzekļu vākšanas akciju, kā viņam izdodas gadu no gada uz Latviju atvilināt jaudīgus mūziķus ar pasaules zvaigžņu mirdzumu. Miks prāto par gaumes gradācijām Latvijas klausītāju lokā, veselīgu interesi pagaršot arvien jaunus mūzikas gardumus, kā arī pastāsta par vairākiem spilgtiem šā gada "Zemlikas" māksliniekiem.

Miks Magone: Mūsu pastāvīgā komanda ir faktiski nemainīga kopš pirmā festivāla – tie esam es ar bērnības draugu Mārtiņu un ilggadēji iemantotām draudzenēm Annu un Aneti. Ja par programmas māksliniecisko izpratni, tad laikam jāatzīst, ka tas lielākoties dzimst manā galvā, vērojumos un sajūtās. Attiecīgi, katram no pārējiem kolēģiem ir viņu ietekmes un atbildības sfēras, ja tā drīkst teikt. Un prieks par to.

Mēs šajos gados esam skaidri sapratuši katrs priekš sevis minētajā kodolā, un viens otram neesam to slēpuši, ka labi ir, ka katram ir savs pienākums, kuru viņš zina tā, kā nevarētu iejusties un to tik labi novadīt kāds cits.

Kura ir tava n-tā maņa, kas ļauj kaut ko prognozēt mākslinieku izvēlē? Varbūt tas ir vienkārši mīts un blefs, nekādas prognozes tu neizdari, vienkārši cilvēki, ar kuriem tu sadarbojies, pēc tam izrādās esam jau reāli spici starptautiskās mūzikas un mākslas arēnas spēlētāji.

Man grūti novērtēt un spriest, vai tā ir intuīcija vai kā citādi. Ja tev vai kādam tā šķiet – lai tā būtu, to var pieņemt kā komplimentu. Savukārt, ja tu velc tajā virzienā, kur runa varētu būt par nākotnes paredzēšanu kaut kādā iedomātas mūzikas industrijas vai biznesa izpratnē, tad par to, teikšu godīgi, pat ne brīdi neesmu domājis. Bet es ļoti labi saprotu, ko sevī ietver tāds jautājums, jo tādas lietas apkārt ir, kas dara, bet nekad nav bijusi ambīcija būt par ambiciozāko notikumu reģionā vai pie sevis uzņemt labākās ritma sekcijas pasaulē. Tādu domu nekad nav bijis.

Pēc laika tu secini, ka tev ir savā ziņā paveicies piedzīvot kāda mākslinieka pirmos, kuslos soļus uz skatuves, kas pēc tam kļūst par tādu lielu un cietiem dēļiem klātu, tad var būt gandarījums.

Droši vien to tā var saukt. Kaut gan vēlreiz varu atkārtot – ko nu katrs mēs saprotam ar „pasaules mēroga zvaigznēm” vai par tikko tādām kļuvušām, vai jau nostabilizējušamies. Man liekas, ka parametri, kā to mērīt, diezgan krasi varētu atšķirties, it sevišķi, ja kāds tagad klausās un mēģina iztēloties, par kādām zvaigznēm Raginskis un Magone vispār runā.