Pirms diviem gadiem ar koncertu “Concerto A & B” kamerorķestris “Sinfonia Concertante” aizsāka  koncertu ciklu “Concerto A līdz Z”. Tajā vairāku gadu garumā iecerēts iepazīstināt klausītājus ar ļoti plašu latviešu komponistu loku, koncerta programmas veidojot komponistu vārdu un uzvārdu alfabēta secībā no A līdz Z un īpaši aktualizējot jaundarbus.

Pirmie alfabēta burti koncertā jau izskanējuši, nu laiks nākamajiem – koncertā "Concerto E&F" trešdien, 27. martā, Mazajā ģildē diriģenta Renāta Cvečkovska vadībā izskanēs vairāki darbi stīgu orķestrim – Ērika Ešenvalda "Laika robežas", Maijas Einfeldes "Nikte un Selēne", Gustava Fridrihsona "Eine kleine Passione" – un Annas Fišeres jaundarba mecosoprānam un stīgu orķestrim "Voynich Codex" pirmatskaņojums, kurā kamerorķestrim "Sinfonia Concertante" pievienosies soliste Helēna Sorokina.

Klasikas studijā tiekamies ar komponisti Annu Fišeri, dziedātāju Helēnu Sorokinu un diriģentu Renātu Cvečkovski, kurš atzīst, ka iepriekšējais cikla koncerts jau šķietot kā nolikts tālu plauktiņā.

„Protams, par pašu projektu un aizvadīto darba nedēļu ir patīkams iespaids,” viņš stāsta. „Tas ir liels prieks un gandarījums – strādāt ar augstas raudzes mūziķiem. Programmu šajā koncertu ciklā pamatā sastāda profesors Andris Vecumnieks. Mani vienmēr pārsteidz viņa muzikālā erudīcija, inteliģence, latviešu mūzikas klāstā viņš izrok vienkārši burvīgus dārgakmeņus."

Gaidāmajā koncertā tiks pirmatskaņots Annas Fišeres darbs "Voynich Codex".

Tā ideja radusies saistībā ar Voiniča manuskriptu, ko mēdz dēvēt par vienu no pasaulē mīklainākajām grāmatām, proti, ap 15. gadsimtu tapušu tekstu apmēram 240 lappušu garumā, kas līdz pat mūsdienām nav atšifrēts.

"Helēna [Sorokina] dziedās izdomātā valodā, bet skaņdarbs vispār ir diezgan spektrāls,” atklāj komponiste Anna Fišere. „Tas tāpēc, ka spektrālisms ir diezgan ciešā saskaņā ar dabu – tāda bija mana izvēle. To varētu raksturot kā tādus mākoņus, skaņu masas, tas ir lēns skaņdarbs."

Dziedātāja Helēna Sorokina atzīst, ka jaundarbs nesis savus izaicinājumus. „Lielākā grūtība tajā ir dziedāt ar tādu absolūti dabisku balsi, kontrolēt vibrato. Ir diezgan daudz lielu lēcienu, ir arī pāris vietu, kur ir mazliet jābūt ja ne gluži tautiskam, tad ar tādu mazliet etnisku piesitienu. Jā, tā ir burvīga valoda. (..)

Mūzika jau ir tāda brīnišķīga valoda pati par sevi, kurā var satikties ikviens, neskatoties uz vecumu, uz kaut kādiem sociāliem slāņiem, ar pilnīgi citādām interesēm. Ir pilnīgi vienalga, kāda tev ir ādas krāsa, vienalga, no kurienes tu esi cēlies, bet mūzikā mēs visi saprotamies.

Tas ir tik interesanti, ka viena muzikāla doma spēj kļūt no tavas par manu, un tad beigu beigās kopā par mūsu, visam orķestrim runājot vienā mēlē un skanot kopā. Tāpēc man liekas, ka šajā skaņdarbā ir ļoti interesanta orķestra loma, kurā ir dzirdama mikrotonalitāte. Es nedziedāšu mikrotonāli, bet mēs tik un tā esam viss viens liels kopums."