14. jūnijā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notika tekstilmāksliniekam Egilam Rozenbergam veltītās monogrāfijas atklāšanas svētki. Monogrāfijā "Egils Rozenbergs" apkopota mākslinieka daiļrade pusgadsimta garumā, izsekojot gobelēnu tapšanas līkločiem, sākot no 20. gadsimta 70. gadiem līdz mūsdienām. To papildina anotācijas angļu un franču valodā, vairāk nekā 70 darbu reprodukcijas, kā arī plašs autora izvēlēto dokumentālo fotogrāfiju klāsts.

Inta Zēgnere tikās ar mākslinieku Egilu Rozenbergu, grāmatas autori mākslas zinātnieci Daci Lambergu, monogrāfijas sastādītāju Ditu Podskočiju un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku. Monogrāfija izdota apgādā VIA ARS.

Imants Ziedonis teicis: "Lai kur es ietu, mana dvēsele tiecas pēc kaut kā vēl lielāka un vēl skaistāka." Paskatoties Jūsu dzīves trajektorijā, šķiet, ka ir bijis līdzīgi, jo nolēmāt, ka jāpievēršas gobelēnam. Tas tobrīd šķita piemērotāks un ar lielākām eksperimentu iespējām nekā glezniecība. Kā tas viss sākās un kāpēc?

ER: Jā, toreiz likās, ka tekstils pavērs lielākas iespējas eksperimentiem, izdomai, realizācijai. Glezniecība likās mazliet stagnējoša, tāpēc es izvēlējos tekstilu. Tad Austrumeiropā tekstils bija „uz viļņa” - ļoti daudz interesantu starptautisku izstāžu, pat žurnālos varēja redzēt, ka mākslinieks strādā lielos formātos, un tas mani fascinēja.

Formāta izvēle man vienmēr bijusi svarīga. Es vairāk turos pie monumentāliem izmēriem, jo man ir gribējies redzēt savu darbu it kā telpā, it kā izstādē.

Es vienmēr esmu bijis priecīgs, ja kāds darbs atrod savu vietu telpā pie sienas, un siena līdz ar to ir bijis mans formāts, kā vienmēr esmu strādājis – censties, tiekties aizpildīt sienu.

Kādi bija interešu objekti, kuriem bija lemts īstenoties gobelēnos?

Ja atskatās uz sākuma periodu, mani saistīja figurālās kompozīcijas. Es biju mazliet aizrāvies ar franču figurālajiem gobelēniem, to ietekmi uz mani nevar noliegt, bet es gribēju to parādīt citādā veidā, citā tehnikā, ar citiem izteiksmes līdzekļiem, nekā Francijā strādāja. Mana tehnika bija daudz raupjāka, lakoniskāka, dinamiskāka. Tēma, kas mani fascinēja, bija jūra. Pats dzīvoju pie jūras, un šī ideja nelika mieru, līdz es sāku pie tās strādāt. Šī tēma mani pavadījusi gandrīz visu manu dzīvi, jo jūra ir tik dažāda un daudzveidīga, un tajā vienmēr var atrast kaut ko tik interesantu – gan kolorīta, gan ritma, gan krāsu ziņā. Jūra atkal no jauna tevi uzrunā, iedvesmo, un tev gribas viņai sekot. Un tad rodas jauni darbi.

Darbi ir fantastiski, un tajos ir vispārinājums – šķiet, ka bezgalība. Pie tiem var kavēties un kavēties – pie smiltīm un jūras, bet pie jūras tomēr viss neapstājas.

Manā daiļradē ir tā – es strādāju pie vienas tēmas, rīkoju vairākas izstādes un arī darbi rodas sērijveidā. Tad vienā brīdī liekas, ka tu jau esi sevi izsmēlis, visu pateicis un nu jau pietiek. Un tad atkal gribas kaut ko jaunu ieraudzīt un kaut ko jaunu pateikt.

Un kā tas jaunais rodas?

Tu pēkšņi kaut ko ieraugi. Man nejauši radās tēma, kas saistīta ar mikroshēmām un transfigurāciju, un drukātās plāksnes, kuras izmanto elektroniskajā industrijā, mani uzrunāja. Man likās, ka tas ir interesants dizains, ļoti mūsdienīgs, tāds, kas varētu būt noderīgs manos darbos. Tad sāku strādāt – meklēju dažādas variācijas, dažādu kolorītu. Tā joprojām neliek mieru un mudina sākt meklēt jaunus sintētiskos materiālus. Vajadzētu radīt tādu izstādi, kurā es atteiktos no tradicionāliem materiāliem – vilnas, lina - un izmantotu kaut ko pavisam jaunu – poliesteru, polipropilēnu. Šie materiāli ir pelnījuši, lai tos paceltu gaismā un parādītu, ko tie spēj.