Saruna ar dziedātāju Mihailu Čuļpajevu notiek nākamajā dienā pēc G. Doniceti operas „Mīlas dzēriens” pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā – par gūtajām un sniegtajām emocijām tajā, par pēdējā gada karjeras pagriezieniem, kad dziedāts gan Eiropas, gan Čīles operteātros, par jauno pieredzi, esot aģentūras paspārnē, paškritiku, balss saudzēšanu un aizraušanos ar elektronisko mūziku.

Mihails Čuļpajevs: Es nebiju Rīgā veselu gadu, padzīvoju dzīvi, tā teikt, uz čemodāniem. Mans ceļš sākās pagājušajā jūlijā Čīlē uz diviem mēnešiem, pēc tam divi mēneši Helsinkos, tad četri mēneši Stokholmā, tad atpakaļ uz Helsinkiem, un tad beidzot  ierados Rīgā. Atbraucu uz “Mīlas dzēriena” mēģinājumiem mazliet vēlāk, mēģinājumu process bija sācies krietni agrāk, bet, pateicoties vadībai, mani sagaidīja. Man liels prieks par darbu, ko esam paspējuši izdarīt.

Pirmizrāde parādīja, ka ar mīlestību un lielu prieku var daudz ko panākt.

Jā, bet nav gluži tā, ka iedzer mīlas dzērienu un paveras visas mīlestības durvis. Un nav arī tā, ka tu nospied kādu podziņu un paveras karjeras durvis. Varētu teikt, ka šis ir savā ziņā sprādziens un pavērsiena punkts tavā dziedātāja ceļā. Vai tas ir, iespējams, tāpēc, ka esi pārtraucis štata mākslinieka attiecības ar Latvijas Nacionālo operu?

Nē, štata mākslinieka attiecības es nepārtraucu, joprojām skaitos štata mākslinieks. Ja kaut kur braucu, tad ņemu bezalgas atvaļinājumu. Esmu ļoti pateicīgs par to, ka opera bija ar mieru, ļoti labvēlīgi noskaņota, ka viņi varēja atrast cilvēkus, kas dziedātu izrādēs, un man būtu iespēja paviesoties kaut kur citur un izbaudīt šo pieredzi, dziedāt citos teātros, iegūt citādu skatupunktu un paskatīties, kā ir no malas.

Es pieņemu, ka šādi piedāvājumi no citiem operteātriem tev ir bijuši arī agrāk. Laikam tomēr līdz tam brīdim bija jāizaug, lai varētu tā atļauties palūgt operas vadībai šādu brīvāku režīmu.

Absolūti.

Kā mākslinieks un kā cilvēks esmu ļoti paškritisks pret to, ko daru. Lai kaut kur dotos un ar pilnību pārliecību būtu viesmākslinieks kur citur, gribēju sasniegt to līmeni, lai saprastu - jā, tagad es to varu.

Kaut kādā posmā sapratu, ka vairs neesmu, kā kādreiz skaitījos, “jauns un daudzsološs” - tagad vienkārši esmu labs tenors (smejas). Tad arī sev pateicu, ka jāprovē.

Zinu, ka tu neesi no tiem dziedātājiem, kas katru pārdienu veido savu Instagram vai Facebook kontu, un diezgan atturīgi attiecies pret pašreklāmu. Kad kaut kas parādās, tad tas tiešām ir par lietām, kas tev pašam svarīgas. Bet esi nokļuvis aģentūras Tact Artists menedžmenta paspārnē.

Jā. Gadu atpakaļ ar viņiem slēdzu līgumu, ka tagad esmu ekskluzīvi viņu mākslinieks. “Ekskluzīvi” nozīmē, ka tikai viņi var mani pārstāvēt. Daudzi nezina, ka vari strādāt ar aģentūrām, bet ir neekskluzīvas attiecības un ekskluzīvas. Atšķirība ir tā, ka neekskluzīvās attiecībās tev var būt daudzi aģenti. Bet īstenībā tas ir ļoti grūti, jo, no vienas puses, var būt vairāki piedāvājumi, bet nekad nezini, kur daudzie aģenti tev piedāvā to pašu teātri un kur var rasties sarežģījumi, kā man ir bijis. Es tikai stāstu no savas pieredzes. Man ļoti patīk aģentūra, kurā tagad esmu, patīk cilvēki, ar kuriem strādāju. Mums ļoti labi saskan. Mēs visu laiku sazinamies - ja ir jaunumi par manu karjeru, jābrauc uz atdziedāšanu, vai ir kāds jauns lomas piedāvājums, es visu laiku to uzzinu. Man nāk e-pasti, īsziņas, telefonzvani. Tas ir ļoti forši. Ar aģentiem visu laiku esi nepārtrauktā ķēdē, kas ir ļoti pareizi.

Nu, tev ir laba pirmā pieredze, droši vien ne visiem tāda ir. Mēdz mākslinieku aģentūras un aģentus mainīt.

Protams. Vienīgais, visu laiku brīnos par to, ka par to tik bieži nerunā un, protams, akadēmijā par to neviens nemāca.

To tu vari uzzināt, tikai jau peldot šajā biznesā - kas ir aģentūra, kādi ir viņu pienākumi, kā maksāt, kādi procenti? Neviens to tev neizstāsta.

Kādas ir tavas tiesības un tavi pienākumi.

Tieši tā, un tad sāc lasīt līgumus un pēkšņi domāt, ko tas nozīmē. Un tikai ar labu vai sliktu pieredzi tu no tā iemācies.

Plašāk - audioierakstā.