29. novembrī pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja trešais jauniestudējums Māras Zālītes un Raimonda Paula muzikālajai izrādei "Meža gulbji". Uz skatuves tajā satiekas Dailes teātra aktieri ar topošajiem dziedošajiem aktieriem, kas zinības apgūst Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Iestudējuma režisors ir Klāvs Mellis, horeogrāfiju veidojis Rūdolfs Gediņš, bet muzikālā virsvadība ir Jura Vaivoda pārziņā. Iestudējums, kura izrādes jau ir izpārdotas līdz pat februāra beigām, runā par patiesām vērtībām un cilvēcību, un par tā iestudēšanas procesu "Pārmiju" laikā sarunājamies ar Klāvu Melli un abām Elīzas lomas atveidotājām - Katrīnu Altenburgu un Agati Grīnhofu.

Klāvs Mellis: Gribas darīt lielas lietas, un

šis iestudējums ir liela lieta gan tehniski, jo ir ļoti liels aktieru sastāvs, gan arī skaidrs, ka tā ir varbūt nerakstītajā, bet tomēr tautas kultūras kanonā, un šķiet, ka pret to tā arī jāattiecas.

Skaidrs, ka te ir kaut kas no retro, jo mēs visi zinām šīs dziesmas, kas pamatā skan Latvijas Radio 2, kā “Vecais zābaciņš”. No vienas puses, pret to jāattiecas ārkārtīgi nopietni, no otras - jāspēj paskatīties, ko laika distance šim darbam ir devusi, un tā tiešām ir devusi. Man šis darbs liekas, iespējams, pat aktuālāks kā iepriekšējos iestudējumos

Kā bija, meitenes? Tas ir jūsu pirmais lielais iznāciens galvenajā lomā uz Dailes teātra skatuves.

Katrīna Altenburga: Bailīgi…?

Agate Grīnhofa: Bailīgi, bet arī ļoti forši (smejas). Mums tiešām bija TĀ komanda, kas atbalstīja un rosināja.

Mēģinājumu process bija tik interesants un jautrs, ka par bailēm pat neatlika daudz laika domāt.

Mēs darījām to, kas bija jādara, koncentrējāmies uz to, kas jāiemācās, jāatceras, mēs vēl savā starpā mainījāmies mēģinājumu procesā. Tas bija tik krāsaini un piepildīti, ka par bailēm es laikam sāku domāt tikai dienu pirms iznāciena. Un pat tajā laikā tās bailes drīzāk bija liels prieks to darīt un azarts. Tās bija azartiskas bailes.

Katrīna Altenburga: Man jau nedēļu pirms tam bija normāls stresiņš (smejas). Bet jāpiekrīt, ka viss process un visa komanda, milzīgais atbalsts un tas, kā mēs strādājām - ļoti sirsnīgi. Darbs, darbs, darbs, ļoti labi. Nebija baiļu, bija azartiskas bailes.

Klāv, minēji, ka “Meža gulbjiem” ir retro sajūta, bet jūs kopā ar “Grāfienēm” vizuālajā noformējumā, Rūdolfu Gediņu kustībās un arī režijā esat ienesuši arī mūsdienīgus akcentus. Kāds bija tas virziens, kā tu saprati, ka šādi jāiestudē “Meža gulbji”?

Klāvs Mellis:

Es ļoti uzticos radošajai komandai tajā brīdī, kad esam nokomplektējušies. Es absolūti uzticos “Grāfienēm” un Rūdolfam Gediņam.

Viņš ir tiešām brīnišķīgs cilvēks un mākslinieks, kurš šo izrādi ir uztaisījis par 80%, jo tā ir muzikāla izrāde, kurā viss balstās uz kustību. Mūzika skan visu laiku, un cilvēki arī kustās visu laiku (smejas). Iestudējums ir autoru kopdarbs. Mēs esam jaunākas paaudzes radošā komanda, un, protams, ka tur nāk mūsu skatījums, neskatoties uz to, ka tas ir 30 gadus sens materiāls.

Mums nevienu brīdi nebija ambīciju “uztaisīt pa jaunam”. Mūsu ambīcija bija uztaisīt [izrādi] pēc iespējas godīgāk pret šo materiālu, mēģināt to nekādā veidā nesabojāt.

Bet neizbēgami mūsu paaudzes pasaules izjūta, skatījums, stila un estētikas izjūta tur iezogas un nāk līdzi, un mēs no tā mēģinājām pārāk nekautrēties. Protams, ir daži ekscentriskāki izgājieni, bet kopumā man šķiet, ka mēs esam ļoti godīgi izdarījuši šo darbu.