Pēc vērienīgi aizvadīta gada ar 17 izdotajiem albumiem, nacionālā ierakstu kompānija SKANI 2022. gadu uzsāk ar mūsdienu latviešu komponista Mārtiņa Viļuma (1974) mūziku Latvijas Radio kora izpildījumā. Ar Mārtiņu Viļumu tad arī tiekamies "Klasikā".

Viļuma mūzikai raksturīga īpaša sarežģītība caur mikrotonalitāti un virstoņu dziedāšanu, paša radītu fonēmu sistēmu, kas ir ne tikai individuāli sintezētas skaņas, bet antīki dēmoniska un reizē dievišķa valoda. Kopā ar Grammy laureātiem – Latvijas Radio kori un diriģentu Kasparu Putniņu – radīts izcils laikmetīgās mūzikas ieraksts. Albumā iekļauti gan senāki, gan paši jaunākie Viļuma radītie skaņdarbi korim. Līdzās citiem SKANi albumiem, no 21. janvāra šis ir pieejams digitālā veidā lielākajās mūzikas straumēšanas platformās un CD formātā 80 pasaules valstīs.

Albuma saturs

Man bij’ viena balta pupa (2018) 8:44
Lux aeterna (2020) 11:54
Abar panjom ardīg abāg gāw ēk-dād kard (2010) 12:25
Lum (2004) 7:19
Aalomgon (2006)
I. Zaar 15:08
II. Eom 11:51
III. Simtheryl 6:41

Albumu var digitāli klausīties Spotify, Apple Music un citās lielākajās mūzikas straumēšanas platformās.

"Man tas ir liels notikums! Albums tapis ilgākā lika periodā, sadarbojoties ar Latvijas Radio kori, un liels paldies Kasparam Putniņam, kurš atbalstīja šo ideju, lielā mērā palīdzot arī izveidot albuma saturisko programmu un tās izkārtojumu," pauž komponists.

"Ar Latvijas Radio kori man bijusi ļoti cieša sadarbība, un kaut kādā veidā balss, tekstuālie un arī manis paša iekšējā ceļa meklējumi ļoti lielā mērā sabalsojušies ar to, ko esmu rakstījis Latvijas Radio korim.

Varētu pat teikt, ka šajā diskā lielā mērā atblāzmojas mans pasaules skatījums un sava ceļa meklējumi – arī tīri garīgā līmenī."

Mārtiņš neslēpj, ka bijusi doma albumā iekļaut vēl vairāk skaņdarbu. "Bet, manuprāt, tieši šī albuma programma koncentrētāk atspoguļo vienu manu rakstības šķautni. Man ir vairāki skaņdarbi, kuri ir citādāki. Bet tajā pašā laikā pats slavenākais mans skaņdarbs, varētu teikt, mans pirmais darbs – Le Temps scintille jeb "Laiks mirguļo" šajā albumā nav iekļauts. Bet varbūt arī tas ir simboliski, ka te ir tāda kā atblāzma no tālākā, ko esmu veicis."

Mārtiņa Viļuma mūzika ir daudzveidīga un skaista savā dažādībā, bet, runājot par autora pieminēto šķautni – kas īsti ir tas, ko dzirdam, piedzīvojam, pieredzam jaunā albuma programmā visizteiktāk? "Lielos vilcienos – tie ir garīgie meklējumi. Bet konkrēti – ceļš uz apgaismību, kas figurē šajā diskā kā saturiskā vadlīnija, raugoties arī pēc darbu nosaukumiem un satura.

Arī pēc nāves var būt ceļš uz apgaismību, ja runājam par nupat sacerēto Lux aeterna.

Vēl viena līkne varētu būt aizmirstības metafora – ka pagātne, atmiņas un viss, kas saistās ar sapņojumu, izplēn – viss aizmirstas, viss izzūd. Tāda zudības un aizmirstības metafora.

To visu esmu mēģinājis iepīt, meklējot savu muzikālās estētikas poētiku, kas man ļoti svarīga. Un vēl jau, protams, ir arī tas, ko nekad nevarēsim formulēt, lai kādos vārdos mēs to ietērptu; kaut kas, ko esmu vienmēr meklējis – iekšējais stāvoklis, kuru grūti izteikt skaņās, atvērt, skanējumā pieskarties tam. Tas, kas paliek aiz vārdiem. Tas katram jāatver savā pasaulē no jauna un savādāk."

Vaicāts, kādā dzīves fāzē komponists šobrīd atrodas – rosīgi meklējošā, kontemplatīvi apcerošā vai analizējošā, jautājumu uzlūkojot pēdējo pāris gadu notikumu kontekstā, kad šķiet – pamats zudis zem kājām, komponists saka tā: "Neviens jau no mums labprātīgi negrib, lai tas ķeblītis no kājapakšas tiktu izsists. Bet, kad tas notiek, mēs sakām – nu, tā tam laikam bija jānotiek, citādi mēs nesaprastu. Bet patiesība ir daudz prozaiskāka. Manā ikdienā ir ļoti daudz darba akadēmijā, kur pasniedzu, un ģimenē. Varbūt tieši brīdī, kad tiek piedāvāts kāds pasūtījums, salīgojas viena ķebļa kājiņa, jo tev no kaut kā jāatņem, un tev pēkšņi jāmeklē, vai tev vispār ir, ko teikt.

Tā sajūta, ka aiz pleca kaut kas ir, nepazūd – un paldies Dievam!

Jau no jaunības gadiem esmu domājis – kaut tikai man nepazustu ilgošanās sajūta un skumju sajūta. Un izjūta, ka vēlies tām pieskarties. Bet konkrētajā brīdī vairāk esmu aizņemts ar pedagoģiju un zinātniskajiem meklējumiem.

Vairāk un plašāk - ierakstā.

***

Mārtiņš Viļums savu dzīvi un māksliniecisko darbību dala starp Latviju, kur dzimis, audzis, veidojies, un Lietuvu, kur nu jau ilgstoši kopā ar ģimeni dzīvo un rada. Viņš mācījies akordeona spēli, kompozīciju sācis apgūt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas sagatavošanas kursā pie Pētera Plakida. Turpinājumā studējis Lietuvas Mūzikas un Teātra akadēmijā akordeona spēli, bet kompozīciju pie Osvalda Balakauska (Osvaldas Balakauskas), Juļa Juzeļūna (Julius Juzeliunas) un Rimanta Janeļauska (Rimantas Janeliauskas). 2011. gadā iegūts doktora grāds humanitārajās zinātnēs, aizstāvot promocijas darbu “Kompozicionālie muzikālā telplaika artikulācijas principi (skaņas parametru telpiskošanas aspektā 20. gs. otrās puses un 21. gs. sākuma mūzikā). Iespaidīgi un daudzsološi, jo vairāk tādēļ, ka jau kopš 1996. gada top arī vairākas vai pat daudzas kompozīcijas, kas izpelnās starptautisku atzinību. Bet disertācijas virsraksts iezīmē vairākus aspektus, kas gadu gaitā aizvien bijuši klāt arī kompozīcijā. Tomēr tā allaž bijusi bagātināta ar iedvesmu, aktīvu kreativitāti, īstu, dziļu radošumu un garīgumu visplašākajā nozīmē.

"Es gribēju radīt izdomātu mitoloģisku kulturālo pasauli ar nelielu norādi uz pseido-oriģinālu, kaut kad eksistējušu kulturālo atbalsi – tādu kā mentālu saikni starp kultūru, tekstu un savu estētisko redzējumu. Mūzika ir teksta artikulācija, kura heterofoniski sazarojas, kontekstuāli izslāņojas un atkal savienojas kopējā stāstījumā," – saka Mārtiņš Viļums. Iedvesmu komponists meklē un atrod pirmatnējo kultūru zīmēs un mitoloģijā, latviešu tautasdziesmās, dabā un dažādās pasaules valodās. Viļuma mūzikā dominē dzīves un pēcnāves, gremdēšanās sevī, radīšanas, metamorfožu un laika tēmas.

(Teksts no jaunā albuma publicitātes materiāliem)