Turpinot aizsākto muzikālo dzīvesstāstu ciklu par latviešu literatūras dižgariem, ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas ""Latvijas skolas soma" satura radīšana" atbalstu ir izveidots dzejnieka Klāva Elsberga dzīvi un daiļradi izgaismojošs video stāsts, par kura tapšanu "Klasikai" plašāk stāsta tā režisors Mārtiņš Kalita.

Videostāsts aktualizē Klāva Elsberga personības un radošā veikuma mantojumu un papildina skolēnu zināšanas par latviešu literatūru, mūziku un atbilstošo vēsturisko periodu. 

Viena no spilgtākajām 20. gadsimta 80. gadu dzejas dvēselēm – Klāvs Elsbergs, līdzīgi kā Veidenbaums, arī pāragras un nenoskaidrotu nāves apstākļu iemesla dēļ, savā daiļradē, pasaules redzējumā, dzejiskajā izteiksmē un atmiņās paliks mūžam jauns. Video stāstā ietverti gan Klāva Elsberga dzīves dati, gan viņa rakstītās vēstules, gan dzeja, kas ietērpta popmūzikai un repam raksturīgās krāsās, izsakot gan tiešus pārdzīvojumus, gan filozofiskas pārdomas.

Sinerģija starp autentiskumu un mūsdienām aptver trīs galvenās tematiskās līnijas – realitāti, radošas personības iekšējo pasauli un, protams, mīlestību, kas atklājas uz Elsberga dzīves laika vēsturiskā konteksta fona.

Video stāstā piedalās aktieri Gerds Lapoška, Kintija Stūre, Leons Leščinskis (audio balss), reperis OZOLS (Ģirts Rozentāls), dziedātāja TIPA (Tabita Balode), trompetists Jānis Ivuškāns, taustiņinstrumentālists Ritvars Garoza, sitaminstrumentālists Pauls Ķierpe. Epizodēs filmējās Viesturs Ozols, Jēkabs Hmieļevskis un Liepājas jaunieši. Scenārija autori – Linda Ulāne un Mārtiņš Kalita, režisors Mārtiņš Kalita, militārais konsultants Juris Raķis, vizuālā stila konsultants Pēteris Dzintars, video filmēšana, montāža OHM.LV (Marta Kalēja un Ritvars Sproģis), producente – Irita Kalēja (SIA Liepaja Music).

***

Mārtiņš Kalita: Protams, ka Klāva Elsberga nāves fakts ir tāds, kas uzreiz pavērš acis uz viņa pusi. Tur ir kaut kas tāds, kas ieinteresē. Jebkurā labā drāmā, trillerī vai detektīvā ir kāds noslēpums, ko var meklēt, risināt un tad uzdot jautājumu, kas tad ir tas pats svarīgākais - vai atrisinājums detektīvam, vai tomēr kaut kas cits. Līdz ar to

Klāva Elsberga dzīvesstāsts, manuprāt, ir ļoti pateicīgs materiāls, lai veidotu videoformātu. 

Inga Žilinska: Divi dzejoļu krājumi, bet dzīve 28 gadu garumā. Kādai auditorijai šis videostāsts veidots?

Mērķis bija piedalīties "Skolas somas" programmā un mērķauditorija ir jaunieši – vairāk vidusskolas, nekā pamatskolas, jo tēmas, kuras viņš aizskāris, ir tuvākas pieaugušākiem bērniem. Viņš ir diezgan atklāts – protams, šajā gadījumā varbūt ne pilnīgi pēc savas gribas, bet tas viss ir nonācis lasītāju redzeslokā – piemēram, vēstules. Līdz ar to tēmas, kuras viņš skar, jauniešiem ir diezgan aktuālas. (..) Tās ir ļoti intīmas un personiskas, rakstītas vienam konkrētam cilvēkam.

Vērojot un klausoties videostāstu, ir sajūta, ka esat centušies respektēt šo privātumu un izmantot tikai tos tekstus, kas ļoti konkrēti attiecas uz viņu biogrāfijas datiem un notikumiem.

Ne tikai.

Solis sperts arī privātumā – sirds rajonā un varbūt zemāk. Jo nezinu, vai bez tā var izprast viņu.

Jo tas ir kaut kas ļoti spilgts, kā viņš caur vēstulēm komunicē ar savu sievu. Ja to noņem nost – tieši šo viņa privātumu, tad paliek vienkāršs Klāva dzejas un dzīvesstāsts, vairs netiek parādīta pilna bilde. 

Tātad jūs pēc iespējas dziļāk centāties atklāt šī autora būtību?

Ieraudzīju nosacīti trīs blokus, kas Klāvam Elsbergam bija būtiski. Tā ir sieviete, viens konkrēts cilvēks, kas ir ļoti svarīgi – ka tā nav vienkārši jebkura sieviete, bet viens konkrēts cilvēks, kas viņu pārņēmis. Bet tajā pašā laikā tikpat spēcīgi viņu pārņem vajadzība radīt, vajadzība rakstīt, un nu viņas abas – sieva un dzeja – kaut  kādā ziņā ir konkurējošas sāncenses, kas viena otrai neļauj izpausties, viena otru pat bremzē. Radošais kaut kādā ziņā atņem sievietes klātbūtni un sievietes klātbūtne atņem ziņā radošo, bet Klāvs ir pa vidu. Plus vēl šī laika reālās lietas, kas vajadzīgas – ēdiens, alga, rēķini un viss pārējais, ar ko viņš cīnās. Tās ir ļoti saprotamas lietas, sevišķi radošam cilvēkam. Un vēstulēs un dzejā tas ir ļoti spilgti pamanāms. 

Videostāsts veidots caur neparastu prizmu: tas nav vienkārši stāsts. Jo, lasot vēstules un citu tekstu, kaut kam ir jābūt arī bildē. Un to jūs esat risinājuši ļoti savdabīgi un dažādi. Vari pastāstīt ko vairāk par videoprojekciju veidojumu? Ir mirkļi un ainas no ļoti konkrētas realitātes un tad atkal – no kādas nesaprotamas, tālas pasaules.

Lasot Klāva Elsberga darbus un vēstules, nospriedu, ka drīkstu izveidot viņam drošo zonu, kura ir tikai viņa – kur viņš var patverties pat betona džungļos un ikdienas burzmā.

Kur viņš var nonākt ar sevi, ar savām domām, kurās viņš var satikt tikai šo vienu sievieti. Jo viņa darbos un vēstulēs var just, ka viņi ir šķirti diezgan daudz un ka nav viens otram blakus – ir armija, darbs, Maskava vai kas cits. Ir jūtama tāda distance, un ik pa laikam ir sajūta, ka viņš tiešām spēj rakstot sevi tur aizvest – ir vēl viena telpa, par ko jūs runājat.

Tā nosacīti mistiskā telpa viņam ir reāla.

Es spēju saprast, ka radošam cilvēkam ir tāda vieta, kur palikt – ārpasaule dauzās pret tevi un dusmojas, ka esi tur ielīdis un nepamani to, kas uz zemes tik pašsaprotams, bet tu lidinies savos mākoņos vai esi tajā otrajā pasaulē ielīdis… Tā man likās ļoti būtiska un svarīga nianse, jo laiks jau skrien gluži vājprātīgi. Bet

Klāvs nebūtu varējis aiziet tādos gados, ja nebūtu paspējis izdzīvot pietiekami ilgu laiku, un šo laiku – radošo  laiku, dzīves, pieaugšanas, domāšanas laiku – viņš izdzīvo tur.

Šim stāstam klāt ir ļoti interesanta mūzika. Reps.

Dzeja jau principā ir reps! Līdzības var būt. Bet šeit nav tikai reps – ir fona mūzika, atmosfēras mūzika, kas ir ļoti nozīmīga – kā ceturtais tēls, kas ir visu laiku klāt. 

Fona mūzikas autors ir Jānis Ivuškāns. Fona mūzika ir kas tāds, kas visu laiku ir Klāvam līdzās: zinot, cik viņam ir laika, tā iedodot kādas izvēles, pastumj uz vienu vai otru pusi. Nevis ietekmējot, bet visu laiku kādas lietas atgādinot.

Vairāk un plašāk – ierakstā.