Piektdien, 20. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sadarbībā  somu diriģentu Kristianu Sallinenu piedāvās programmu, kurā līdzās Ludviga van Bēthovena Piektajai simfonijai skanēs arī somu mūzika - Veines Raitio simfoniskā poēma "Mēnesgaisma uz Jupitera" un Magnusa Lindberga Klarnetes koncerts. Solists - LNSO klarnešu grupas koncertmeistars Mārtiņš Circenis, kuru uz sarunu aicināja Inta Zēgnere.

Mārtiņš Circenis: Šis darbs ir somu klarnetista Kari Krīku vizītkarte. Pateicoties sadarbībai ar Magnusu Lindbergu, Kari Krīku instrumentālista karjera kļuva tik piepildīta un koncertiem bagāta, ka viņš kļuva pa vienu no TOP pasaules māksliniekiem klarnetes instumenta spēlē. Tālajā 2001. vai 2002. gadā, kad viņš bija Rīgā, kopā ar Olari Eltsu un LNSO pirmoreiz atskaņoja šo darbu pie mums. No tās dienas es iemīlējos šajā darbā, jo

iespaids pirmajā brīdī bija vārdiem neaprakstāms - kaut kas pilnīgi nedzirdēts, tam laikam pilnīgi jauns un moderns.

Protams, skatoties ar šodienas skatu, mēs jau redzam, kas tieši tas ir. Darbs ir ārkārtīgi romantiski impresionistisks, tas arī mazliet pasaka, kas mūs sagaida - būs melodisms, skaistas harmonijas, bet tajā pašā laikā tas ir moderns un viegli klausāms. Tā faktiski ir galvenā atslēga, ka pat nesagatavotam klausītājam tas ir viegli uztverams. 

Kas tevi toreiz tik ļoti pārsteidza, kad tu pirmoreiz dzirdēji šo koncertu?

Pirmais iespaids bija - kā tas vispār ir iespējams? 

No Kari Krīku puses?

No Kari Krīku puses.

Līdz tam mēs šāda līmeņa māksliniekus faktiski dzirdējām tikai ierakstos. Pirmo reizi bija tas  iespaids, ka tas ir klātienē un tas tiešām notiek dzīvajā, un ka to var izdarīt.

Man tas likās kaut kas pilnīgi netverams. Protams, jāņem vērā arī tas, ka tas bija, neredzot nošu tekstu. Kad saņēmu notis un sāku to iestudēt, tad jau, kā saka, vizuālais apmāns mazliet nostrādā, kad redzi notīs, ka nav nemaz tik briesmīgi sarežģīti daudzos posmos, kas toreiz likās vienkārši neiespējami. 

Kas interpretācijā no solista puses tev likās tik ļoti sarežģīts? Jo, protams, viņš tur visu ko ir izgudrojis. 

Jā, protams. Ņemot vērā, ka Kari Krīku pamatā ir laikmetīgās mūzikas izpildītājs, tur ir ļoti daudz moderna tipa elementu, bet tie nebija tie, kas pārsteidza. Pārsteidza skaņas apjoms, ka viss ir ļoti dzidrs un tajā pašā laikā ļoti, ļoti skanīgs.

27 minūtes, cik garš ir šis koncerts, pagāja vienā elpas vilcienā. Tas, man liekas, bija galvenais iespaids, kas palika - kā tā varēja sanākt?

Jā, protams, bija ļoti daudz ātru pasāžu, šausmīgi augstu, visādi interesanti tehniskie paņēmieni, bet man liekas, ka galvenais kopiespaids bija tieši Lindberga radītais - tā skaņu pasaule cilvēkus vienkārši apbur. 

 Pats Magnuss Lindbergs šo savu darbu ir komentējis? Tev ir bijusi nepieciešamība interesēties, ko viņš ir gribējis pateikt ar šo koncertu?

Jā. Nesen vācu klarnetists Sebastians Maincs vēlreiz ierakstīja šo darbu, un par šo darbu viņam bija maza intervija. Tās laikā atklājās divas lietas - skaidrs, ka Kari Krīku to ir iniciējis, viņš vēlējās lielu koncertu, un Magnuss Lindbergs bija piekritis ar nosacījumu: ja mēs kaut ko darām, tam ir jābūt kam grandiozam, ļoti virtuozam, skaniski bagātam. Stils droši vien pats tā izveidojās, jo Lindberga mūzikai tas ir ļoti romantisks un impresionistisks, citos orķestra darbos viņš skatījies citā virzienā. Protams, viņam raksturīgā mūzikas valoda tur ir, un no pirmajām frāzēm var just - jā, tas ir Lindbergs, bet šis emocionālais romantisms vai impresionistiskās nokrāsas - tas ir kaut kas viņam salīdzinoši netipisks.