4. novembrī Rīgas Domā Valsts akadēmiskais koris "Latvija" 75. jubilejā godinās komponistu un mūzikas zinātnieku Georgu Pelēci. Diriģenta Māra Sirmā vadībā izskanēs komponista kordziesmas, kā arī pirmatskaņojums - 13 dziesmu ciklu "Dzīves burvība" ar Antona Austriņa dzeju. Koncertu papildinās Georga Pelēča radītās intermēdijas ērģelēm, divām trompetēm un trombonam Aigara Reiņa (ērģeles), Edgara Bārzdiņa un Kristiana Kalvas (trompete), kā arī Laura Zvejnieka (trombons) priekšnesumā.

“Kas rod manu mūziku? To rod manas dvēseles stīgas. Dieva uzskaņotās.Bet kora dziedājumiem pašam vēl jāizvēlas teksti. Ļausim šodien skanēt tik tiem svarīgākiem, svinīgākiem un nepārejošās nozīmes tekstiem! Lai uzrunā mūs šodien mūžīgās dzīves vārdi!” –

tā saka komponists par gaidāmo jubilejas koncertu.

Georgu Pelēci un Māri Sirmo uz sarunu aicināja Liene Jakovļeva.

Vai koncerta nosaukums „Mūžīgās dzīves vārdi”, Georg, nāk no Jums?

Georgs Pelēcis: Jā, tas nāk no manis.

Uz kuru no šiem trim vārdiem Jūs liktu akcentu – „mūžīgā”, „dzīve” vai „vārdi”?

GP: „Mūžīgā”. Kompozīcijās ir tik nozīmīgi teksti – tie tiešām ir paliekoši un mūžīgi. Tāpēc arī „Mūžīgās dzīves vārdi”, nekas cits.

Ciklā „Dzīves burvība” izmantota Antona Austriņa dzeja. Kāpēc šāda izvēle?

GP: Jau no senākiem laikiem man šis dzejnieks ir ļoti mīļš. Manuprāt, viņš latviešu dzejā tiešām ir īpašs – tik tautisks un tik žanrisks, tik dziļš un tik gaišs. Viņa dzeja mani ļoti saista, un es ilgi sapņoju kādreiz uzdrīkstēties kaut ko uzrakstīt. Nu pienāca tas brīdis, kad tiku pie viņa piektā krājuma „Dzīves burvība”, un šos 13 dzejoļus iemiesoju skaņās.

Šis būs pirmatskaņojums. Vai cikls arī tapis nupat? Tas notika ātri un vienā elpas vilcienā vai tomēr ilgākā laikā?

GP: Tapis ātri, bet pirmatskaņojumu gaidu jau diezgan ilgi, jo tam iztraucēja dažādi apstākļi. Ciklu sarakstīju jau pirms kādiem pieciem gadiem, bet tagad beidzot pienācis laiks to dzirdēt.

Māris Sirmais: Tas ir kaut kas neticams – mums blakus sēž komponists un primāri liekas, ka viņš ir profesors ar milzīgu zināšanu bagāžu, polifonijas lielmeistars. Tajā pašā laikā viņā dzirkstī tāds bērnišķīgs draiskums! Es domāju, tas slēpjas ne tikai Austriņa dzejā, bet viņam pašam piemīt pietiekoši ass un asprātīgs humors. Georga fenomens man tiešām ir pārsteigums. Skatoties uz šo cilvēku, man viņš nesaistās ar tādu tipāžu, bet tā jau saka, ka tie dziļie ūdeņi nereti ir tie interesantie. Šodien mēģinājām Ave Maria un man kā interpretam, sevišķi atskaņojot kaut ko jaunu, gribējās maksimāli pieturēties pie komponista norādēm attiecībā uz tempu, dinamiku, tehniskām niansēm. Kad nodziedājām mēģinājumu, komponists teica – zini, Māri, ņemsim divreiz ātrāk. Un tagad šī Ave Maria ir kļuvusi tik dzīvespriecīga un nebēdnieciska, varbūt pat drusku draiska – pilnīgi liekas, ka dvēsele paceļas augšā.

GP: Viena no neskaitāmām Ave Maria versijām.

MS: Savā ziņā koncerts būs kā meditatīva mājas muzicēšana, neskatoties uz to, ka tas būs Rīgas Doms ar tā milzīgo, iespaidīgo būvi un plašumu. Varētu teikt, ka mēs tādā vakarēšanas atmosfērā kopā izdziedāsim Georga dziesmas – gan garīgās, gan arī laicīgās.

Kā saprotu, starp dziesmām un cilvēku balsīm būs arī instrumentu balsis. Vai varat komentēt šīs intermēdijas – tās iecerētas meditatīvas vai tomēr kaut kas svinīgi fanfarisks?

GP: Jāatzīstas, ka īpašas ieceres man nebija. Tas drīzāk tā, lai klausītājiem nebūtu garlaicīgi klausīties vienā skanējumā un korim būtu laiks ievilkt elpu. Skaidrs, ka bija vajadzīgas intermēdijas. Un, ja jau intermēdijas, tad kāpēc arī ne prelūdija un postlūdija.

Tās arī rakstītas īpaši šim koncertam?

GP: Jā – ērģeles, skanīgas trompetes un trombons.

Vai pārējais, kas nebūs ar Austriņa dzeju, arī ir nesen sacerēts?

GP: Man šķiet, ka daudz kas tomēr ir skanējis, arī tā pati Ave Maria.

Tikai tagad tā būs divreiz ātrāka.

GP: Nu jā, jā (visi smejas).

Vai Jūs pats piekrītat Māra teiktajam, ka šajās Austriņa dziesmās esat citādāks nekā, nosacīti, koncerta pirmajā daļā?

GP: Pašam par sevi grūti izteikties, par to jāspriež no malas. Laikam būšu sevī atradis kādas stīgas, kas nebija skanējušas citās kompozīcijās.