Starptautiskajā Teātra dienā skan saruna ar Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāju Margaritu Ziedu - par atgriešanos Lāčplēša ielas 25 atjaunotajā ēkā, par jaunās teātra ēras sākumu un to, ka šodien teātris ir jāizgudro no jauna.

Margarita Zieda, kuras studiju un darba dzīve ilgi bijusi saistīta ar vācu teātri, saka: "Man liekas, ka Latvijā ir milzīga formu daudzveidība, un arī vērtība vienmēr tiek likta uz formālo izpausmes veidu. Taču ir milzīga satura krīze, satura vakuums, un es par to brīnos, jo forma vienmēr taču ir satura izteiksmes veids, un it kā liktos, ka tie ir pilnīgi neatraujami jēdzieni.

Visu mūžu esmu bijusi ieinteresēta skatītāja pozīcijā. Mani tiešām interesē, ko dara citi teātri - ne ar nenovīdību vai skaudību, bet es kā skatītājs vienmēr patiesi priecājos, kad kādam kaut kas ir sanācis.

Un es tiešām aicinātu savus mīļos kolēģus pievērst uzmanību saturam, ar ko mēs šodien gribam dalīties, jo redzu tik daudz “tukšu” izrāžu. Varbūt tāpēc šis tukšums radies, ka visa mākslinieku, veidotāju uzmanība ir aizgājusi uz veidu, kā parādīt. Bet ko parādīt? Tas ir tas jautājums. Par ko sarunāties?

Tu saki “tukšas izrādes”. Tas, protams, nozīmē “tukšas saturiski”, bet izrādēs skatītāju zāles ir pilnas. Ko šobrīd redzi Vācijā? Kā tur ir ar skatītājiem?

Bija tas brīnišķīgais konflikts. Brīnišķīgais tādā ziņā, ka cilvēki vairs nevarēja izturēt to tukšumu. Tur tas paradokss - ne tikai skatītāju zāle pilna, bet arī skatuve pārlādēta ar milzīgu piedāvājumu, un liekas, ka notiek brīnumi. Bet, ja sāc domāt par šo brīnumu jēgu, tad pēc kādām divām stundām paliec pilnīgi tukšām rokām. Milzīgs paradokss.

Vācijā formālie meklējumi bija aizgājuši tādos džungļos, ka skatītāji vienkārši pārstāja iet uz teātri.

Bet, kas man liekas patiešām interesants jautājums, par ko ir vērts domāt - cilvēki, kas agrāk aktīvi gāja uz teātri (tiešām ļoti daudzus tādus zinu Berlīnē), tagad ir gatavi iet uz koncertzālēm. Viņi ir aktīvi pārgājuši uz mūzikas pasauli. Teātra veidotāji varētu sev uzdot šos jautājumus - kā trūkst šodienas izrādēs? Kas ir atrodams mūzikā tāds, kā nav teātrī?