Piektdien, 22. novembrī, Latvijas Nacionālajā teātrī notiks horvātu / austriešu kontrtenora Maksa Emanuela Cenčiča koncerts, kurā kopā ar viņu G. F. Hendeļa un N. Porporas mūziku atskaņos orķestris Collegium Musicum Riga un diriģente Martina Pastuška. Cencičs, kura ceļš mūzikā sākās ar dziedāšanu Vīnes zēnu korī, ir ne vien solists, bet arī veiksmīgs kultūras  projektu producents, menedžeris un režisors, festivāla “Bayreuth Baroque Opera” mākslinieciskais vadītājs.

Sezonas izskaņā Makss Emanuels vēlreiz viesosies Latvijā kā G.F. Hendeļa operas "Flavio, Lombardijas karalis" režisors Latvijas Nacionālajā operā. 

Ar nepacietību gaidām jūsu koncertu Rīgā Nacionālajā teātrī. Tas patiešām ir pārsteidzoši, ka esat uz skatuves vairāk nekā 40 gadus. Esmu redzējusi vairākus video, kur jūs, vēl bērns būdams, dziedat Johana Štrausa „Pavasara balsis”. Rodas iespaids, ka jums nav nekādu grūtību ne ar visaugstākajām notīm, ne ar koloratūrām.Tā izskatās, ka jums arī bērnībā ir paticis būt uz skatuves.

Jā, es sāku dziedāt agrā bērnībā,un mani vienmēr ir interesējusi arī vokālā tehnika. Ar to nodarbojos katru dienu, tā ir kā mana ikdienas lūgšana.

Ilgu laiku dziedājāt slavenajā Vīnes zēnu korī, bet esat dzimis Zagrebā, Horvātijā. Kā nokļuvāt šī kora sastāvā?

Devos uz noklausīšanos, tur uzstājos un mani pieņēma. Protams, man bija sevi jāpierāda, bet talanta dēļ viņi mani paņēma.

Vai pats esat bijis pārsteigts par savu neparasto balsi?

Es domāju, ka man tas bija vienkārši normāli, jo ar to esi uzaudzis un uztver to ļoti dabiski, nedomājot, ka tas ir kaut kas īpašs.

Jau no agras bērnības esat bijis saistīts ar operas teātri. Kāpēc kā bērns turp tik bieži devāties un skatījāties gan izrādes, gan mēģinājumus?   

Man nepatika iet uz bērnudārzu, tāpēc mamma nolēma mani vest uz operu, jo tur strādāja gan viņa, gan tēvs, un es visu dienu pavadīju, skatoties mēģinājumus, bet vakaros izrādes. Tādejādi  opera kļuva par manu bērnudārzu.

Jūsu vecāki bija mūziķi?

Jā, mans tēvs bija diriģents, bet māte – operdziedātāja. Mana pirmā uzstāšanās bija piecu gadu vecumā televīzijā, un, kad man bija apmēram 6-7 gadi, kopā ar Sorbonnas Universitātes kori devos koncertturnejā uz Spāniju, kur veselu mēnesi dziedāju Baha „Mateja pasiju”. Pēc tam turpināju daudz koncertēt un uzstāties bērnu lomās dažādos operu uzvadumos, piemēram, Verdi „ Makbetā” un Pučīni” Toskā”. Vēlāk nokļuvu Vīnes zēnu korī. Taču jau pirms tam man bija izveidojusies iespaidīga karjera. Biju dziedājis apmēram 200 izrādēs, ar Vīnes zēnu kori nodziedāju apmēram 1000 koncertus. Pēc  zēnu kora izveidoju solista karjeru. Sāku Japānā un 90. gados daudz uzstājos, arī ar Reinhardu Gēbelu, Polu Makrīšu un citiem baroka mūzikas interpretiem.

Kad man bija tikai kādi 16-17 gadi, veidoju operas iestudējumus kopā ar  Tomasu Hengelbroku. Dziedāju Dānijā, Zviedrijā. Līdz ar to, kad pēc 2000. gada atsāku savu karjeru kā kontrtenors, biju paveicis jau diezgan daudz.

Baroka mūzikā jums ir ļoti dažādas lomas, un ne tikai kā solistam. Esat Baireitas Baroka festivāla dibinātājs. Interesanti, kā notiek nezināmu operu atklāšana, kurām dodat jaunu skatuves dzīvi?

Vislielākā problēma 90. gados un arī šī gadsimta sākumā bija tā, ka  kontrtenoriem bija ļoti maz repertuāra. Lielākā daļa opernamu rādīja vienas un tās pašas operas - Hendeļa „Jūliju Cēzaru”, „Rodelindu”,„Tamerlano„,  „Rinaldo”, Monteverdi „Popejas kronēšanu”... Tas apmēram arī viss. Baroka operrepertuārā nebija lielas izvēles.

Kā kontrtenors saskāros ar šo problēmu un nolēmu ne tikai paplašinat repertuāru, bet izveidot operu iestudējumus.

Savu pirmo lielo iestudējumu ar Hendeļa „Faramondo” ierakstīju  kopā ar Filipu Žaruski, uzaicināju viņu uz Lugāno un noorganizēju ierakstu kopā ar Djego Fāzolisu,bet vēlāk arī turneju. Tad producēju Vivaldi „Farnačes” skatuves iestudējumu Strasbūrā, sagatavoju Leonardo Vinči „Artakserksu”, kas ieguva vairākus Grammy un citas lielas balvas. Tas bija milzīgs panākums.

Savukārt pēc tam turpināju darbu, pētot arhīvos pilnīgi  nezināmas operas, piemēram, Leonardo Vinči Catone in Utic, Hendeļa „Alesandro”, „Ottone„ un „Arminio”. Visiem šiem daudzajiem uzvedumiem, kas veikti  pēdējos 15 gados, bija nepieciešama sadarbība ar kādu opernamu.

Kad 2018. gadā tika pabeigta restaurācija Markgrāfistes operteātrī, Baireita mani uzaicināja iestudēt Hases operu „Siroe”, kas jau bija manā iestudējumu krājumā. Es biju vienīgais, kurš jau bija iestudējis šo Hases operu.

Mani uzaicināja atbraukt uz Baireitu, jo, kā izrādās, Markgrāfistes operteātris 18. gadsimtā tika atklāts ar divām Hases operām - „Siroe” un „Artakserks”. Beireitā vēlējās, lai pēc restaurācijas opernams tiek atklāts tieši ar Hases operu. Tā veidojās sadarbība ar Beireitu. Tad ierosināju atsākt  baroka operu festivālu šajā teātrī. Pandēmijas vidū 2020. gadā mēs to atklājām ar Porporas Carlo il Calvo, ko es iestudēju un producēju.

Kā sākas darbs pie iestudējuma? 

Pirmkārt, es izvēlos partitūru atbilstoši mūzikas kvalitātei un libretam, jo tas ir vissvarīgākais.

Ne visas aizmirstās operas ir patiešām labas. Tāpat kā šodien un tāpat kā toreiz, vispirms ir jāizvēlas tas, kas ir kvalitatīvs vai interesants.

Pēc tam notiek apmēram gadu ilga gatavošanās, veidoju koncepciju, un tad vēl viens gads ir vajadzīgs, lai uzbūvētu un sagatavotu visu, sākot no kostīmiem līdz skatuvei.

Vai pats  izvēlaties arī scenogrāfiju un kostīmus? Piemēram, Porporas Carlo Il Calvo nav Porporas laika Itālija, bet gluži cits gadsimts.

Protams, jūs varat izveidot 17. vai 18. gadsimta operas iestudējumu, bet ir divas galvenās problēmas. Pirmkārt,

17. un 18. gadsimta teātra oriģinālu apraksts ir ļoti fragmentārs un ne pārāk precīzs. Piemēram, 17. un 18. gadsimta franču operu ir iespējams atjaunot, jo Luija XIV laikā franču galma mākslā bija cieņā balets.

Horeogrāfija tika precīzi dokumentēta, savukārt itāļu opera nekad netika dokumentēta. Tātad mums nav īsti precīzu instrukciju 17. un 18.gadsimta itāļu operas iestudējumiem. Esmu veidojis dažus tādus iestudējumus, bet, godīgi sakot, tas ir nonsenss, jo galu galā jūs iegūstat piecas stundas pilnas ar žestikulācijām, kurām patiesībā nav lielas jēgas un kuras ir šausmīgi garlaicīgas. Otrkārt, ir jāsaprot,ka, ja salīdzinām baroka operu ar, teiksim, ķīniešu operu vai No teātri un Kabuki, tad jāzina, ka  šo mākslas operas veidu izpildītāji  mācās visu mūžu.

Tāpēc jūs nevarat doties uz divu  mēnešu ātrajiem  kursiem, lai apgūtu kabuki. Tas nav iespējams. Jūs mācāties Kabuki visu mūžu.

Jūs sākat kā bērns, jūs to pilnveidojat 10, 15 gadus un pēc tam izpildāt Kabuki. Šādā veidā tika sagatavoti arī 18. gadsimgta operdziedoņi. Viņi visu mūžu bija gatavi uzstāties noteiktā veidā. Tagad to nav iespējams radīt no jauna, jo neviens izpildītājs šodien to nevar izdarīt. Un tāpēc es nevēlos darīt kaut ko amatieriski un slikti. Es labāk dodu priekšroku modernām baroka operu interpretācijām, jo tas ir tas, ko mēs varam darīt, ko mūsu skatītāji šodien var saprast.

Mūsdienu auditorijai ir jāsaprot opera un jāspēj sekot tās darbībai. Un nav svarīgi, kādā celofānā jūs gatavojaties ietīt savu operu. Svarīgi ir tas, ka cilvēki ir ieinteresēti un var sekot. Svarīga ir tikai viena lieta - lai iestudējums būtu labs.

Interesanti, kāds bija  jūsu iestudējums, ko veicāt Versaļā?

Versaļā ir cita lieta, jo franču opera bija ļoti atšķirīga no itāļu, spāņu vai vācu operas 18. gadsimtā. Tā kā Luijs XIV ļoti mīlēja baletu un pats dejoja, tad baleta horeogrāfijas tika pierakstītas un tika norādīts, kā tās bija jāizpilda.Tas mums ir zināms, bet pārējās inscenējuma daļas un avoti  tik un tā ir ļoti neskaidri.

Mēs varam atjaunot atsevišķus baletus no franču galma, bet nevaram pilnībā atjaunot operas un drāmas no laika posma pirms 1900. gada.

Jūs gatavojaties iestudēt Hendeļa operu „Flavio, Lombardijas karalis” mūsu Latvijas Nacionālajā operā. Vai aicināsiet tos pašus solistus, kas piedalījās iestudējumā Baireitā?

Latvijas Nacionālajā operā spēlēs operas orķestris, un tur no sastāva būšu tikai es un mans kolēģis Remī Bress-Fuljē, kurš dzied Flavio lomu. Pārējais solistu  sastāvs būs no Latvijas. Es strādāšu ar pilnīgi nepazīstamu,  jaunu mākslinieku sastāvu. Esmu ļoti ieinteresēts iepazīt jaunus kolēģus. Bet, atgriežoties pie stāsta par Flavio, tā ir Hendeļa satīra, politiska satīra.
Laikā, par kuru runā opera, Anglijā notika liela politiskā cīņa starp divām galvenajām partijām – vigiem un jakobītiem. Jakobīti cīnījās par Stjuartu ģimenes atgriešanos Anglijas tronī. Stjuarti bija katoļi, bet vigi – protestanti. Hendelis bija protestantu pusē, bet viņam vajadzēja to arī kaut kā apliecināt, jo viņa izveidotajā operas kompānija bija pilna ar itāļiem un katoļiem. Viņam bija jādod kāds mājiens, ka viņš ir jakobītu pusē. Tā tapa šī opera.

Man šo operu bija patiešām viegli iestudēt, jo ir zināms šis vēsturiskais fons un notikumi. Es iedvesmojos arī no filmas „Favorīte”, kuras darbība risinās tajā laikā.

Savukārt koncertam Latvijā esat  izvēlējies Hendeļa un Porporas darbus, ko interpretēsiet kopā ar barokorķestris Collegium Musicum Riga  Martinas Pastuškas vadībā. Vai esat kādreiz jau dzirdējis mūsu barokorķestri?

Nē, tā būs pirmā sastapšanās, ko gaidu ar nepacietību.