“Mākslā iespējams ir viss, bet ne viss ir nepieciešams," teicis igauņu komponists Arvo Perts (Arvo Pärt). Divus vakarus, 11. un 12. septembrī, kultūras telpā “Hanzas perons” kamermūzikas notikumā “Arvo” skanēs ievērojamā igauņu komponista Arvo Perta kamermūzika mākslinieces Monikas Korpas (iepriekš Pormales) veidotajā telpā.

Klasikas studijā tiekamies ar čellisti Daci Zālīti-Zilberti un pianistu Reini Zariņu – sarunā par Arvo Perta mūzikas telpu, emocijām, par mūzikas interpretāciju un spēju Perta mūzikai piekļūt tuvāk. Mazliet arī par Perta agrīno mūziku un par to, kas seko vēlāk. Un to, cik liela ir iespējamība satikt komponistu viņam veltītajā centrā Laulasmā.

"Cik es domāju par Arvo Perta mūziku, man personīgi tur emocijas ir mazāk iesaistītas, es to vairāk izjūtu kā būšanu kādā paralēlā realitātē, iespējams, telpā, kas veidojas tieši tajā brīdī, kad mūzika skan. Vienalga, vai es klausos vai spēlēju. Man šī sajūta šķiet interesanta. Bieži vien, spēlējot mūziku, rodas iespaids, ka tu vari to procesu ietekmēt un vadīt kā izpildītājmākslinieks.

Perta gadījumā ir sajūta – tiklīdz atskan pirmais akords vai sāk skanēt pirmā skaņa, notiek tā kā nobīde laikā, izveidojas telpa, kurā tu īsti vairs neko neietekmē, un tu mēģini neiztraucēt.

Uzdevums ir neiztraucēt to, kas tajā brīdī notiek," teic Dace Zālīte-Zilberte.

Viņai piekrīt arī Reinis Zariņš: "[Perta mūzikas] objektivitāte ir ļoti pamatīga, tā ir kā mūzika aiz mūzikas. Mūzika, kas  visai mums zināmajai mūzikai ir pamatā.

No kādas perspektīvas varētu domāt, ka tur ir tikai kauli un āda, ļoti maz nošu, bet tas ir kā pamata DNS mūzikai vispār, līdz kam Perts ir aizracies un mums it kā no jauna atklājis.

Iespējams, zemapziņā mēs to zinām vai zinādami piekrītam, bet viņš mums to parāda. Tas pārējais, kas mums rietumos ir zināms, ir apģērbs uz tā pamata DNS."

“Perta mūzika ir par klusumu. Skaņas domātas, lai klusumu apņemtu.” Sekot šai domai – paildzināt, apturēt klusumu telpā, kuru apņem klausītājiem gan pazīstamas skaņas retāk piedzīvotos pārlikumos, gan svešākas, iespējams, pirmoreiz izdzirdētas – ir gaidāmo kamermūzikas vakaru “Hanzas peronā” veidotāju vadmotīvs.

“Kā scenogrāfe, klausoties Arvo Perta mūziku, iztēlojos vai pat sajūtu telpu, neizskaidrojamu, pārlaicīgu. Gandrīz vienmēr. “Gandrīz” ir atkarīgs no uztveres stāvokļa klausoties. Bet tā ir iespēja. Manuprāt visiem. Mirkli būt citur,” teic māksliniece Monika Korpa (iepriekš Pormale).