Maisiņi, centrifūga un pudeļrimba. Intervija ar sitaminstrumentu pavēlnieci Vivi Vasiļjevu

Ieva Zeidmane: Zinu, ka esat no muzikālas ģimenes, kurā ir vairāki vijolnieki. Un arī jūs sākāt savu ceļu mūzikā, apgūstot vijoles spēli. Kā nonācāt pie sitaminstrumentiem?

Vivi Vasiļjeva: Esmu dzimusi un augusi Vācijā, bet mani vecāki ir no Bulgārijas, tāpēc katru vasaru mēs pavadījām pie Melnās jūras. Tur bija ļoti īpaša, neskarta pludmale, kur vienmēr pulcējās mūziķi, kas spēlēja dažādus sitaminstrumentus, dažāda veida bungas. Septiņu, astoņu gadu vecumā es to parasti vēroju no attāluma, apbrīnojot un sapņojot, kaut varētu arī pati pamēģināt spēlēt. Tad kādā pasākumā palūdzu, vai drīkstu piedalīties, un mūziķi mani paņēma savā vidū. Viens man parādīja, kā jāspēlē, tā bija īsta meistarstunda! Atceros, viņš teica: "Instrumentam pārvilktā āda ir tikai viena, bet tas nenozīmē, ka arī skaņa ir tikai viena veida." Viņš parādīja, kā var no instrumenta izvilināt dažādas skaņas un, tā kā biju piecu, sešu mūziķu ielokā, man tūdaļ radās tā īpašā dialoga sajūta: es pieredzēju, kā ir, kad citi mūziķi reaģē uz tevis spēlēto un atbild. Bija tāda spontanitāte un improvizācija, kas manā ģimenē bija sveša, jo tur trenējos klasiskā spēles manierē.

Tā sajūta, ka varēju bungot kopā ar citiem mūziķiem un tā savstarpējā saikne, kas toreiz radās, mani pilnībā apbūra. Es sapratu, ka šis ir tas ceļš, ko vēlos iet, un šie ir instrumenti, kurus gribu spēlēt.

Kad vasaras beigās atgriezāmies Vācijā, lūdzu tēvam, kurš ir profesionāls vijolnieks, lai ļauj man vienu gadu mūzikas skolā mācīties sitaminstrumentu spēli. Pēc gada viņš piekrita, un tā sākās mana profesionālā izglītība. 

Tātad jūsu tēvs sākotnēji nebija sajūsmā, ka meita skaisto vijoles skaņu maina pret sitaminstrumentiem?

Sākumā viņš bija skeptisks.

Protams, mums, sitaminstumentālistiem, bijis tik daudz jācīnās, lai pierādītu, ka sitaminstrumenti ir 21. gadsimta instrumenti. Gribam parādīt pasaulei, ka mūzikas pasaulē iederamies un esam līdzvērtīgi orķestrantiem.

Protams, arī maniem vecākiem bija aizspriedumi: tas taču nav nekāds instruments, uz tā nevar nospēlēt melodijas! Bet laika gaitā arī manam tēvam radās interese un viņš bija priecīgs atklāt sitaminstrumentu pasauli, kurā ir tik daudz iespēju, jo ir arī melodiskie instrumenti un tādi, uz kuriem vari spēlēt arī harmonijas. Kā, piemēram, marimba un vibrofons. Mēs varam katrā rokā paņemt divas vālītes un spēlēt akordus. Un tagad varu teikt, ka visiem manas ģimenes vijolniekiem, kā arī mammai, kura ir pianiste, vairs nav nekādu aizspriedumu. Manā ģimenē tas laikam ir vislielākais sasniegums! (smejas)

Vai jūtat stereotipu, ka sitaminstrumenti ir kaut kas skaļš un enerģisks, ka nekāda lirika nav iespējama?

Jā, varbūt, bet, nākot pie orķestra, koncentrējos uz to, kas man darāms. Es tam tik ļoti ticu, ka pēc minūtēm piecām, desmit arī citus esmu pārliecinājusi. Aizspriedumi pazūd. Sitaminstrumentiem piemīt tik daudz krāsu un dinamiskā amplitūda ir milzīga, to nevar salīdzināt ar nevienu citu instrumentu.  Arī šoreiz Rīgā spēlēšu Recycling concerto jeb "Pārstrādes koncertu", kurā kā sitaminstrumentus izmantoju dažādus atkritumus. Lietas, ko mēdzam izmest. Par aizspriedumiem nedomāju, vienkārši koncentrējos mēģinājumam un pēc tā jau parasti visi ir sajūsmināti un pārsteigti, ko tikai visu tie sitaminstrumenti iespēj!

Vai vēl kādreiz spēlējat arī vijoli?

Tikai jautrības pēc. Piemēram, kad spēlēju jauniešu orķestrī, mēs reizēm pirms koncertiem muļķojāmies. Paņēmu kolēģa vijoli un teicu: "Es arī protu spēlēt Mocartu!" (dzied)

Bet tas arī viss, ko varu uz vijoles nospēlēt. Tiesa, bija viena reize, kad ņēmu rokās vijol. Svinējām mana vectēva 80. dzimšanas dienu, kurai par godu mazā pilsētiņā Bulgārijas dienvidos mana ģimene sarīkoja lielu koncertu. Visi spēlēja vijoli, arī mans brālis un brālēni, un bija labi, ka arī es varēju piedalīties! Tā bija pēdējā reize, kad uz skatuves esmu spēlējusi vijoli. Bet noteikti bija tā vērts!

Parunāsim par Gregora Mairhofera darbu Recycling concerto, kurā tiek spēlēti pārstrādes materiāli. Vai darbs tapis pēc jūsu rosinājuma?

Savulaik aicināju Gregoru Mairhoferu rakstīt man koncertu sitaminstrumentiem. Pirmajā dienā, kad tikāmies, mūs iepazīstināja, Man teica – lūk, komponists! Un man toreiz bija astoņpadsmit... Pirms atbildēju – "Patīkami iepazīties, esmu Vivi!", uzreiz teicu: "Jums man jāuzraksta koncerts sitaminstrumentiem!" Tā es komponista galvā iedēstīju šo domu. Tolaik abi sadarbojāmies ar vienu un to pašu menedžmentu un, kad viņš saņēma piedāvājumu rakstīt koncertu, tad viņam radās ideja komponēt sitaminstrumentiem, kas veidoti no atkritumiem, tādējādi kritizējot to, ko mēs, cilvēki, darām ar nevajadzīgajām lietām, kā radām atkritumus. Es protams, piekritu, un ar interesi domāju, kādus skanošus priekšmetus mēs atradīsim, lai tie nebūtu tikai tradicionālie rīki. Jau kopš Džona Keidža laika spēlēt skārdenes nav nekas neparasts.

Bet mums bija vesels jaunu skaņu meklēšanas process: izveidojām "pudeļrimbu" jeb marimbu, kas veidota no plastmasas pudelēm. Tad nu uz Rīgu vedīšu 45 plastmasas pudeles, katrai no tām ir savs skaņojums.

Mēs arī jautājām sev, kādu vēstījumu ar šo koncertu vēlamies nodot un sapratām, ka gribam pozitīvu vēstījumu. Nevis tikai koncentrēties uz problēmu, bet arī uz tās risinājumu. Un risinājums būtu atkritumus pārstrādāt, darīt ar tiem ko noderīgu. Tā arī darām – no nevajadzīgām lietām veidojam instrumentus. Tā arī radās nosaukums Recycling concerto – pārstrādāšanas koncerts.

Ideja radās pandēmijas laikā, un mēs ar Gregoru viens otram sūtījām daudzus video.

Parasti mēs, sitaminstrumentālisti, veidojot šādus instrumentus, vispirms izdomājam, kādu skaņu vēlamies, un tad meklējam priekšmetu, ar ko tādu skaņu iespējams radīt. Bet šoreiz bija otrādāk. Meklējām lietas, kas vidi piesārņo visvairāk – piemēram, plastmasas maisiņus.

Mēs visi tos lietojam, zinām, ka nevajadzētu, bet lietojam pat divus dienā. Koncertā ar maisiņu skaņu cenšamies radīt ritmu, grūvu. Tātad šis bija sarežģītāk nekā izdomājot – gribu tādu skaņu un izgāztuvē atrodu lietu, ar ko tādu radīt. Mums izdevās, tas bija liels izaicinājums, bet tagad mums ir instrumenti!

Tātad plastmasas maisiņi, plastmasas pudeles – kas vēl šajā darbā tiek izmantots?

Piemēram, vecas veļasmašīnas iekšējais korpuss, centrifūga, to var labi redzēt. Protams, arī skārdenes un lielu daudzumu plastmasas maisiņu. Kā jau teicāt – plastmasas pudeles, un

smieklīgs bija gadījums, kad gāju uz kokzāģētavu un meistaram prasīju kādu neasu zāģa ripu. Meistars skatījās uz mani kā uz trako un nesaprata, kam man tādu vajag. Teicu, ka esmu mūziķe un man to vajag koncertam. Tad nu viņš atrada vajadzīgo, dabūju smuku ripzāģi, kas skan gluži līdzīgi kā šķīvji.

Vēl izmantoju puķupodus, kurus atrast bija īsts izaicinājums, jo man vajadzēja veselu virteni, lai katrs skanētu konkrētā, atšķirīgā skaņas augstumā. Stikla un plastmasas pudeles diezgan viegli var skaņot: plastmasas pudelēs ar divriteņu riepām domāto sūkni iepildu gaisu, bet stikla pudelēs pildu ūdeni, pielāgojot daudzumu. Bet puķupodus nekā nevar skaņot. Meklēju pa visu pilsētu trīs dienas, mani pazina visos veikalos Minhenē, Oslo, jo reizēm kāds podiņš arī mēdz saplīst un man jāzina, kur varu atrast tam aizvietotāju. Jo īpaši sākumā kāds puķupods mēdza saplīst, bet nu jau esmu iemanījusies, ka izvēloties katram podiņam trīsreiz jāpieklauvē un pēdējā laikā nekas nav saplīsis. Bet pielāgoties nācās, jo šie tomēr nav profesionāli instrumenti.

Vairāk – ierakstā.