Šīgada aprīlī jau 36. reizi Tallinā norisinās festivāls Jazzkaar, kas Igaunijas galvaspilsētā vienkopus pulcē mūziķus gan no Eiropas, gan Amerikas. 

Šogad festivāla viesu vidū duets, ko veido daudzkārtējās Grammy balvas laureātgrupas Snarky Puppy izveidotājs, basists Maikls Līgs un grupas pianists Bils Lorenss. Abu kopāmuzicēšana mazā sastāvā sākās pirms dažiem gadiem pandēmijas laikā, un nu jau izdoti divi albumi, kā arī piepildītas klausītāju zāles daudzviet pasaulē. Pirms 23. aprīļa vakarā notikušā koncerta Tallinā mūziķi atvērtā sarunā dalījās savā pieredzē, ar viņiem sarunājās igauņu pianists Miks Kāsiks.

Starptautiskajā Džeza dienā šo sarunu piedāvājam "Klasikas" klausītājiem.

Miks Kāsiks: Snarky Puppy savos pirmsākumos nebija pasaules slavena grupa – jūs spēlējāt mājas ballītēs, braucāt tūrēs ar busiņu un bijāt “parasti mūziķi”. Kas tajos gados bija tas, kas ļāva nepadoties un neatmest ar roku?

Bils: Es domāju, ka tas ir jautājums par to, ko tad tu vēl varētu darīt? Tas nav tik daudz par talantu vai iespējām, tas tiešām ir tikai par neatlaidību.

Es stingri ticu domai, ka, ja tu turpināsi meklēt to, ko meklē, tad galu galā neizbēgami tu to arī atradīsi.

Tas ir tikai par to, vai tu turpini meklēt. Un es domāju, ka Snarky Puppy noteikti ir īsts piemērs tam. Man šķiet, ka visi grupas dalībnieki ir apzinājušies tā nozīmi, un tagad mums ir paveicies veidot arī savas solo karjeras. Un tāpēc es domāju – jā, neatlaidība ir galvenais.

Viena maza anekdote, ko es bieži stāstu – mums Kanādā tika aplaupīts busiņš tieši pirms tūres sākumā, tas bija pašos Snarky Puppy pirmsākumos. Tika nozagti klēpjdatori, Maikla bass tika nozagts, viss, kas tur bija. Un es atceros, ka domāju – lūk, šīs, protams, ir tūres beigas...

Bet tad Maikls feisbukā jautāja – vai kādam blakus pilsētā, kur ir mūsu nākamais koncerts, ir bass? Un tūre turpinājās, mēs izdzīvojām, un viss izdevās labi. Manuprāt, šis piemērs atspoguļo to principu, proti, katru reizi, kad tu piedzīvo jebkāda veida likstas, tās ir jāuztver kā iespēja atrast citu ceļu, nevis kā kaut kas tāds, kas tevi apstādinās. Un tāpēc Snarky Puppy ir tāds, kāds tas ir.

Kā jums radās ideja, ka vēlaties īstenot šo projektu un izdot albumus duetā?

Maikls: Tas patiesībā nebija projekts, ko mēs jebkad bijām apsprieduši vai vēlējušies darīt. Un tad, kad 2020. Gadā bija kovid pandēmija, jūs varbūt atceraties, ka vasarā bija mazliet uzlabojusies situācija, un Itālija vēlējās rīkot savus džeza festivālus, bet bija dažādi ceļošanas ierobežojumi, īpaši amerikāņiem. Un vēsturiski,

it īpaši Itālijā, 90% džeza festivālu programmas ir mūziķi no Amerikas. Bet viņiem nebija neviena amerikāņa. Es biju viens no nedaudzajiem amerikāņiem Eiropā, es tajā gadā pārcēlos uz Spāniju.

Tā man piezvanīja kāds rīkotājs no Itālijas un teica – vai tu vari izveidot projektu, lai mūsu festivālos nespēlētu tikai itāļi? Un es teicu – nu, Bils ir Eiropā, ziniet, varbūt varam kaut ko sadomāt. Es piezvanīju Bilam un mēs runājām par to, ko mēs varam darīt. Es teicu – labi, es spēlēju ūdu, varbūt mēs salikt to kopā ar klavierēm. Tad mēs devāmies šajā tūrē, domājot, ka tā būs tikai viena tūre un viss. Mums nebija īpašas programmas šim duetam, mēs spēlējām dziesmas, kuras Bils bija uzrakstījis, Snarky Puppy dziesmas, dažas kaverversijas.

Bet tūre bija ļoti jauka, tas bija lieliski – būt Itālijā divarpus nedēļas automašīnā bez tūristiem. Venēcija, Florence, Sardīnija... Jūs aizejat uz pludmali, un tur bija tikai itāļi. Tā bija patiesi sirreāla un brīnišķīga pieredze.

Un tad mēs nolēmām – šis ir forši, mums tas būtu jāattīsta. Un es domāju, ka mēs ar Bilu esam sava veida “kompozīcijas būtnes” – mums tas īsti nav projekts, kamēr nekomponējam tam. Tāpēc mēs nolēmām rakstīt mūziku, īpaši domājot par duetu, un izveidojām ierakstu ar nosaukumu Where You Wish You Were, ko ierakstījām manās mājās. Un, manuprāt, mēs atklājām, ka ar šo instrumentāciju gan kompozīcijas, gan improvizācijas ziņā ir tik daudz ko izpētīt un atklāt, ka mēs esam sajūsmā. Un, zināt, arī tas, ka vienkārši ir patīkami neceļot ar 25 cilvēkiem. (smejas)

Snarky Puppy ir kā ceļojošā ballīte, tas ir ļoti jautri. Piemēram, mēs nospēlējam koncertu, un tad grupas čatā kāds jautā, kur mēs tiekamies? Kāds iesaka bāru, kurā ir vieta diviem cilvēkiem, bet ierodamies mēs visi un tā ir ballīte, saprotat?

Tas ir ļoti jautri un skaisti – kā ceļot ar cirku. Droši vien mēs esam mazāk organizēti kā cirka trupa, bet tas ir lieliski. Un šis ir kā polārais pretstats. Es mīlu šos abus projektus, bet tas ir pilnīgi pretēji, kad mēs esam tikai divi. Tas ir ļoti relaksēti.

Jūs runājāt, ka abi esat “kompozīcijas būtnes”. Kā komponēšanas process atšķiras no, piemēram, rakstīšanas Snarky Puppy vai solo projektiem?

Bils: Es domāju, ka mēs esam mēģinājuši palikt atvērti visām iespējām. Tātad ar šo projektu ir dziesmas, kuras kāds no mums ir atnesis, lielākoties pabeigtas. Un tad ir dziesmas, kurām mēs atnesam kaut kāda veida idejisko sēklu, lai kopā to attīstītu. Īpaši ar pēdējo albumu Keeping Company mēs patiešām centāmies vairāk pieņemt šo pieeju, un tā tiešām ļāva pieiet rakstīšanas procesam ļoti līdzvērtīgi. Un tas mūsu veids, jo darām to ilgu laiku.

Mēs strādājam kopā jau vairāk nekā 20 gadu, mums ir ļoti laba muzikālās personības izjūta vienam pret otru, tāpēc mēs varam rakstīt viens otram un rakstīt, domājot viens par otru.

Bet es domāju, ka atšķirība ar šo projektu kompozīcijas ziņā ir tāda, ka, jo vairāk elementu mēs noņemam, jo ​​saistošākas būs kompozīcijas. Kas ir gandrīz pretrunā ar Snarky Puppy vai manu solo muzicēšanas mentalitāti. Dažreiz tas ir tāpēc, ka ir vienkāršāka instrumentācija. Kā mēs varam pateikt vairāk ar mazāku kompozīcijas saturu? Un tāpēc vienkārši mēģinām rakstīt pēc iespējas ekonomiskāk, lai melodijas ir pašas par sevi, arī harmonijas ir diezgan caurspīdīgas. Šī instinkta uzsvēršana, manuprāt, patiešām pavēra jaunas iespējas šim projektam. Un šķiet, ka ar katru ierakstu mēs atklājam jaunu rakstura, emociju, ietekmes un stila dimensiju, jo mūs abus interesē tik dažādi stili, kā arī tik daudz dažādu stilu mūs ietekmē, tāpēc šķiet, ka ir tik daudz ko izpētīt ar šo projektu.

Maikls: Jā, es domāju – ja es uzrakstu dziesmu duetam, tā ir viena krāsa. Ja Bils uzraksta dziesmu duetam, tā ir otra krāsa, un, ja mēs rakstām kopā, tā ir trešā krāsa. Tātad patiesībā mums ir iespēja iegūt ļoti, ļoti dažādus skanējumus, vienkārši mainot komponēšanas procesu. Un es pamanīju, ka pēdējā Snarky Puppy ierakstā, ko rakstīju 70 mūziķu ansamblim, Metropole Orchestra, ka veids, kā es rakstīju duetam, sāk ietekmēt veidu, kā es rakstīju Snarky Puppy, jo es pieradu pie šīs idejas – kā būt kodolīgākām un caurspīdīgākam.

Ir 2025. gads, ikvienam ir Instagram konts, kurā katru dienu tiek publicētas dziesmas – tur ir tik daudz muļķību... Dažas no tām ir labas, dažas ir sliktas, bet tur vienkārši ir tik daudz satura. Jautājums ir – kā jūs tiekat pie cilvēkiem, kā uzrunājat viņus? Jo cilvēki tevī neklausīsies, jo tu esi tu un esi īpašs. Jums ir jādara kaut kas, kas sasniedz cilvēkus, uzrunā. Un es domāju, ka

varbūt 2025. gads ir labs brīdis sava veida minimālismam, jo mūs katru dienu tiešsaistē bombardē tik daudz stimulu. Un tas ir tāpat kā ar tik daudzām lietām, kas notiek – cilvēki patērē tik daudz enerģijas un laika, lai prezentētu kaut ko, kas patiesībā nav viņi paši.

Tas liek mums domāt, kāpēc mēs to darām, ko mēs šeit darām kā mūziķi? Un es domāju, ka Bila un mana atbilde ir tāda, ka mēs cenšamies radīt spēcīgu un emocionālu mūziku pēc iespējas vienkāršākajā veidā, lai tā nebūtu lēta, lai tā nav tik prasta, ka tajā nav ne dziļuma, ne satura.

Bils: Šķiet, ka mūsu radītā mūzika ir apzināta vai neapzināta reakcija uz vidi, kurā mēs atrodamies. Mēs abi meklējam kaut kādu klusu vietu, kur viss ir vienkāršāk, vieglāk un mierīgāk.

Bet daļa no Snarky Puppy panākumiem noteikti ir YouTube. Es domāju, ka jūs patiešām izmantojāt YouTube mirklī, kad tas nebija tik liels, kāds tas ir šodien. Kā jūs teiktu – vai sociālie mediji ir lāsts vai rīks, ko varat izmantot savā labā?

Maikls: Es domāju, ka viss ir instruments. Mākslīgais intelekts ir eksistenciāls drauds mūziķu kopienai, taču tas arī varētu būt vērtīgākais instruments, kas jebkad ir ieviests mūzikas nozarē kopš ierakstu atskaņotāja vai tamlīdzīgi. Es domāju, ka viss ir atkarīgs no tā, kā jūs to izmantojat.

Tas, kas man patīk sociālajos medijos un internetā kopumā, ir tas, ka tas ir izlīdzinājis spēles apstākļus. Ja jūs esat neticami labs mākslinieks attālā Tasmānijas ciematā, ja jūs darāt kaut ko foršu, cilvēki visā pasaulē piecu minūšu laikā varēs uzzināt, kas jūs esat un ko jūs darāt.

1970. gados tas tā nebija, jūs to nevarējāt darīt, jums vajadzētu pārcelties uz Melburnu un tad varbūt pārcelties uz Ņujorku vai tamlīdzīgi. Tāpēc es mīlu sociālos medijus, jo tie ir padarījuši lietas nedaudz vienlīdzīgākas.

Bet problēma, padarot kaut ko pieejamu visai pasaulei, ir tāda, ka visa pasaule tur pievienojas. Un tāpēc tagad ir ļoti daudz jāfiltrē. Tas var būt nedaudz nomācoši. Un tad es dažreiz es vienkārši klausos vienus un tos pašus ierakstus atkal un atkal, jo esmu tik ļoti pārblīvēts, ka labāk 90. reizi klausīšos Led Zeppelin albumu. Tas var būt grūti. Bet es domāju, ka tas ir līdzeklis, tā ir spēcīga lieta, tas ir ārkārtīgi pozitīvi, pat ja mums ir šie piemēri situācijām, kurās tas nav tik pozitīvi.

Bils: Es domāju, ka tas ir arī vēl viens piemērs tam, ko mēs iepriekš minējām par to, kā izmantot kaut ko tādu, kas varētu tikt uztverts kā šķērslis, jo tajā laikā visi teica, ka internets iznīcina ierakstu pārdošanu, nav cerību. Un tieši tajā brīdī Snarky Puppy izmantoja internetu kā priekšrocību. Un tāpēc mums tas ir jāpieņem. Un es domāju, ka diemžēl tas ir mākslinieka jaunais pienākums – atrasties šajos kanālā. Es labprāt nebūtu Instagram, bet diemžēl tagad tā ir daļa no vienādojuma. Tātad runa ir tikai par mēģinājumu to izmantot konstruktīvākajā veidā. Un tas, ka jūs varat palaist savu mūziku visā pasaulē, nospiežot vienu pogu, ir ievērojama lieta un kaut kas, kas ir jāizmanto, bet vienlaikus ir arī jāatrodas kaut kādā attālumā no tā visa.

Maikls: Es arī domāju, ka tas ir interesanti – veids, kā mēs to izmantojām savā labā.

Kad visi bija satraukušies par to, ka internets iznīcina ierakstu industriju, mēs filmējām mūsu albumu studijas video un pēc tam tos vienkārši ielikām YouTube un tie bija pieejami ikvienam bez maksas.

Doma, to darot, bija tāda – ja mēs varam radīt pieprasījumu, izmantojot šos videoklipus, par kuru izveidošanu mēs maksājam, tad mēs tos izlaidīsim bez maksas un vēlāk nopelnīsim no biļešu pārdošanas un albumu pārdošanas koncertos. Un es domāju, ka mūsu karjera, kāda mums ir šobrīd kā grupai un mums kā solo māksliniekiem, ir šāda ekonomiski muļķīga lēmuma dēļ, kas tika pieņemts – radīt mūziku un atdot to bez maksas, lai cilvēki noticētu mūsu zīmolam. Bet man jāsaka, ka tas darbojas tikai tad, ja jūsu piedāvātā lieta ir pārliecinoša. Mēs veltījām daudz laika un enerģijas, lai nodrošinātu, ka šī lieta, ko prezentējām cilvēkiem, stāsta to, kas mēs esam. Galu galā, ja viņi tam tic, viņi par to maksās. Tāpēc es domāju, ka tā ir pacietīga pieeja, bet es arī domāju, ka tā ir ilgtspējīga pieeja, jo

vienmēr, kad jūs kaut ko saņemat ātri, pastāv risks, ka tas arī ātri pazudīs. Un es domāju, ka tad, kad jūs iegūstat lietas ļoti lēni, paiet ilgs laiks, līdz tās izzūd. Es paļaujos uz to. Jo mums bija vajadzīgs ilgs laiks…

Piemēram, kad jūs pirmo reizi dzirdējāt par mums? Agrākais, 2013. gadā? Droši vien. Grupai tad bija deviņarpus gadu. Pirms tam mēs gulējām uz grīdas, ceļojām ar guļammaisiem, spēlējām mājas ballītes.

Zināt, ir izteiciens, ka ir vajadzīgi daudzi gadi, lai kļūtu par sensāciju vienā naktī. Jo cilvēki to uztver kā vienas nakts panākumus, bet patiesībā aiz tā ir ielikts tik daudz darba un enerģijas. Un mums katram ir jāatrod savs ceļš.

Maikl, jūs pieminējāt arī mākslīgo intelektu, un es domāju, ka šobrīd mūzikas industrijā tas ir ļoti strīdīgs temats. Un es zinu, Bil, ka piektajā albumā Cables izmantojāt daudz elektronikas, un jūs intervijās esat teicis, ka, jūsuprāt, tehnoloģijas un to attīstība ir instruments, kam vajadzētu būt svarīgam mūzikas un visa veida mākslas veidošanā. Kādas ir jūsu domas par to? Vai MI var kaut ko pārņemt? Vai mūziķi var to izmantot savā labā, un, ja jā, tad kā tas izskatītos?

Bils: Šis ir satraucošs laiks attiecībā uz to, ka MI var atņemt daudz darbavietu mūzikas industrijā. Es domāju, ka, piemēram, filmu mūzikas pasaulē un jebkur, kur mūzikai ir sava veida fona loma, manuprāt, ir apdraudēta. Un mums ir jāatrod veidi, kā tajā orientēties. Bet, jā, tev taisnība, albums Cables bija mans pirmais ieraksts, kurā es pētīju eksponenciālu tehnoloģiju izaugsmi. Un es domāju, ka tas ieraksts bija sava veida izpēte, taču vēstījums, kuru es centos parādīt, bija ideja, ka cilvēka nodoms vienmēr būs klātesošs. Tas, kā tas tiek interpretēts un kā MI kļūst par daļu no šī procesa – to mēs vēl redzēsim. Tūres laikā mums ir bijis daudz sarunu par to.

Es domāju, ka tāda veida mūzika, kādu veidojam mēs – tā ir tāda paļaušanās uz dzīvu mijiedarbību un paļaušanās uz sava veida improvizāciju, brīvību un dialogu. Es domāju, ka šāda mūzika vienmēr būs un tai vienmēr būs publika.

Kāds ir teicis, ka robots nevar raudāt un nejūt sāpes, emocijas. Bet tieši emocijas ir izšķirošs faktors tam, kas mēs esam, ko mēs izstarojam, ko projicējam, ko izpaužam. Un tāpēc es domāju, publika vienmēr būs izsalkusi pēc tā. Tas ir satraucoši, bet es ceru, ka tā visa rezultātā gan publika, gan mākslinieki iedziļināsies tajā un vairāk meklēs, jo pārējā mūzika kļūst vairāk kontrolēta un digitalizēta, robotizēta. Es domāju, ka ar visām šīm lietām, kā tās attīstās un ka tām var būt tumšā puse, citiem elementiem ir iespēja uzziedēt. Tāpēc es domāju, ka būs sava veida pretreakcija pret šāda veida ideju.

[Jautājums no zāles – kā Maikls un Bils jūtas par to, ka ir muzicējuši kopā ar zvaigznēm, ko paši kādreiz ir uzskatījuši par saviem elkiem? Kā nonākt šādā situācijā?]

Maikls: Ja jūs darāt foršu lietu, cilvēki to pamanīs.

Mēs tērējam tik daudz enerģijas, cenšoties pārliecināt visus, ka tas, ko darām, ir forši, ka mēs aizmirstam pārliecināties, ka tas, ko darām, patiešām ir forši. Mūs nodarbina doma: “Vai tu klausīsities manu ierakstu, manuprāt, tas ir ļoti foršs, es domāju, ka mans ieraksts ir patiešām foršs, lūdzu, noklausieties šo ierakstu!” Tā vietā, lai mēs domātu – vai melodija, ko es rakstu šobrīd, ir laba? Vai tā tiešām ir laba? Vai tas tiešām izklausās labi? Vai balanss ir labākais, kāds varētu būt? Tāpēc

es ļoti ticu idejai, ka – jo labāk jūs kaut ko darāt, jo vairāk cilvēku jūs piesaistīsies savai lietai.

Tas var aizņemt nedaudz ilgāku laiku nekā tad, ja publicējat video Instagram, taču jūs piesaistīsies pareizos cilvēkus pareizajā veidā.

Esi pazemīgs, dari visu labāko, ko vari, un notiks labas lietas. Un es redzu, ka tas darbojas, vismaz man, tikai tas aizņem kādu laiku.

Ja tu būtu krutākais mūziķis Eiropā – es garantēju, ka mēs būtu par tevi dzirdējuši. Vienalga, kur tu dzīvo, Tallinā vai pusotras stundas attālumā no šejienes – ja tu patiešām dari izcilas lietas, pat ja neesi slavens, cilvēki sāks runāt un tas sasniegs citus cilvēkus, kuri var tev palīdzēt. Tāpēc es domāju, ka mums ir jāpavada vairāk laika, rūpējoties par mūziku, nevis cenšoties pārliecināt citus, ka mums rūp mūzika.

Bils: Vienīgais, ko es vēlos piebilst par ideju, ka elki, zvaigznes ir foršas. Mums ir paveicies satikt tik daudzus no viņiem, kurus jūs zināt, piemēram, Kvinsijs Džonss un Herbijs Henkoks, Ahmads Džamals, Čiks Korea, Veins Šorters, Stīvijs Vonders un citi. Mēs esam satikuši šos cilvēkus, mums ir bijušas sarunas ar šiem cilvēkiem, un sajūta, kas katru reizi atkārtojas, ir apziņa, ka šie cilvēki ir ļoti pazemīgi, ļoti atvērti, ļoti mīloši. Viņi vēlas ar jums runāt. Pat ja viņi nezina, kas tu tāds esi. Un man tā bija viena no iedvesmojošākajām lietām, ko esmu sapratis savā karjerā – atgādinājums, ka viņi ir tikai cilvēki. Mēs viņus uzskatām par sava veida varoņiem, bet viņi ir tikai indivīdi, kas ir patiešām smagi, smagi strādājuši un ir kaut kādā veidā apdāvināti. Bet viņi ir palikuši pazemīgi. Un es domāju, ka par to ir jāatgādina atkal un atkal, it īpaši, kad satiekat savus elkus. Tas ir ļoti iedvesmojoši, manuprāt.

Maikls: Un vēl viena lieta šajos cilvēkos ir tā, ka viņiem patīk tas, ko mēs darām, jo ​​tas nav tas, ko dara viņi. Piemēram, es nevaru izskaitīt, cik reižu cilvēki man ir iedevuši savus albumus, sakot: “Šī ir mana grupa, tā skan gandrīz tāpat kā tava grupa, esmu pārliecināts, ka tev patiks!” Pēdējā lieta, ko es gribētu darīt, ir klausīties citu grupu, kas skan kā Snarky Puppy. Lielāko daļu laika es pat vispār negribu klausīties savu grupu. (smejas) Nepārprotiet mani, ir lieliski transkribēt savus elkus, un ir lieliski uzzināt visu par to, kā spēlē cilvēki, kurus jūs mīlat. Bet, kad ir pienācis laiks īstenot savu projektu, jums ir jādara viss pa savam.

Un tas, kas man patīk šajos brīžos, kad mākslinieki, kurus mēs apbrīnojam, ir blakus skatuves, ir tas, ka es jūtos pārliecināts. Es nezinu, vai viņiem patiks mūsu mūzika, bet es jūtos pārliecināts, atskaņot šo mūziku viņu priekšā, jo tā ir mūsu lieta.

Mēs nespēlējam kaut kādu puslīdz pieņemamu viņu mūzikas versiju. Mēs 20 gadu laikā esam izveidojuši savu skaņu. Tā patiešām ir mūsu skaņa.

Protams, mums ir ietekmes no daudziem dažādiem māksliniekiem, kurus mēs kopējām un kurus mēs mīlam. Gala beigās mēs vēlamies katru vakaru uzkāpt uz skatuves un, pat ja varbūt koncerts neizdodas, sajust, ka mēs darām savu lietu. Lietu, ko varam izdarīt tikai mēs, ko Čiks Korea nekad nevarētu izdarīt, lai gan viņš ir daudz labāks mūziķis nekā es. Čiks Korea nevarētu uzrakstīt tādu dziesmu kā es, jo mēs esam dažādi cilvēki ar atšķirīgu pieredzi un dažādām ietekmēm. Tāpēc es domāju, ka tā ir lieta, kas mums kā māksliniekiem ir jāpatur prātā. Piemēram, jūs esat no Igaunijas. Lielākā daļa no jums ir uzauguši, klausoties citu mūziku, ēdot citus ēdienus, runājot citā valodā, kuras skanējums atšķiras no angļu valodas. Jūs, dabiski, radīsiet citu mūziku, nekā mēs. Tāpēc par to ir vērts padomāt, lai patiešām izmantotu un atrastu savu garšu, ko mēs ar Bilu nekad nevarētu atkārtot. Es domāju, ka tā ir būtiska meistarības sastāvdaļa.