Maestro Modests Pitrens: Šēnberga "Gurres dziesmas" ir kā mūzikas Svētais Grāls

"Kad saņēmu zvanu un aicinājumu Liepājas "Lielajā dzintarā" diriģēt "Gurres dziesmas", ļoti izbijos. Par to biju sapņojis visu mūžu, bet kad nonāc pie reālas iespējas… Tas ir mūzikas Svētais Grāls. Varbūt kāds var mani iecelt par Svētā Grāla bruņinieku, nezinu, vēl tāds neesmu," prāto lietuviešu maestro Modests Pitrens, kurš "Lielā dzintara" desmitās jubilejas kulminācijā – 7. un 8. novembrī – stāsies pie diriģenta pults Arnolda Šēnberga supervērienīgās romantiskās oratorijas "Gurres dziesmas" atskaņojumā. 8. novembra koncertu tiešraidē piedāvās "Klasika". 

Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" ir viena no piemērotākajām vietām vokālsimfonisku šedevru atskaņošanai un sen sapņojusi par tik vērienīgu projektu realizāciju kā Arnolda Šēnberga "Gurres dziesmas", kur

uz skatuves atskaņojumā vienosies vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – seši solisti, liels jauktais koris, trīs vīru kori un grandiozs orķestris. Krāšņa kulminācija koncertzāles desmitās jubilejas svinībām!

Šis ir pasaulē reti atskaņots opuss, viens no vēlīnā romantisma laikmeta monumentālākajiem mīlasstāstiem, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes kolosālā mēroga dēļ. Skaņdarbs balstīts uz viduslaiku leģendu par karaļa Valdemāra un viņa mīļotās Toves skaisto mīlestību, kurai pienāk traģiskas beigas. Karaliene Helviga, greizsirdības apmāta, pasūta Toves nāvi. Valdemārs izmisuma lēkmē nolād Dievu, izraisot pārdabisku izrēķināšanos, jo pats tiek nolādēts klejot kopā ar spoku armiju. Rītausmai austot, visu vainago elpu aizraujošs un atpestījošs kora un simfoniskā orķestra saullēkts, skaistākais kāds vien iespējams. Desmitgadi koncertzāle vēlas nosvinēt ar mīlestības oreolu, jo īsteni cilvēcisku saišu mums palaikam pietrūkst steigas, neiecietības un aprobežotības laikmetā, un "Gurres dziesmas" ir spēcīgs, aizkustinošs vēstījums par to, ko iespēj dziļa māksla un kvēlas jūtas.

Modests Pitrens ir ideāls diriģents šādai mūzikai, kas prasa emocionālu iedziļināšanos, cilvēka balss labu saprašanu un izjušanu, operiskas dramaturģijas būvēšanu. Viņa vadībā uz Lielās zāles skatuves apvienosies Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Projektu koris, Igaunijas Nacionālais vīru koris, Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

Mīlasstāsta emocionāli spēcīgo vēstījumu klausītājiem uzticēts nodot tumsnēji daiļās un mirdzošās balss īpašniecei Magdalēnai Annai Hofmanei un Latvijas publikai pazīstamajam amerikāņu operdziedātājam Korbijam Velčam. Viņiem pievienosies viens no vadošajiem Latvijas Nacionālās operas solistiem Mihails Čuļpajevs, Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde un Vācijā un Latvijā ievērojamus panākumus guvušais basbaritons Olivers Cvargs.

Orests Silabriedis: Esat teicis, ka šis darbs ir ļoti sarežģīts. Kur slēpjas šī sarežģītība?

Šis darbs ir visas cilvēces mantojums. Viens no retajiem, kuru kā mūsu ģenētisko  varam sūtīt uz citām galaktikām kā mūsu civilizācijas atspulgu. Tajā ietverti visi stili – no barokāla skanējuma, caur Mālera Urlicht jeb Pirmgaismu līdz vāgneriskai reāli neeksistējošas pārcilvēcīgas mīlestības apoteozei, kas mājo tikai mūsu idejās un sapņos. Un vēl tā ir ļoti komplicēta partitūra, kurai veltīti daudzi gadi. Pie tās vēlreiz atgriezās jau briedumā, kad jau bija kļuvis par citu Šēnbergu, tādu, kuru nemīlam. Viņš uzlaboja partitūru, un tā skan lieliski. Liepājas koncertzāle tomēr nav gana liela tik vērienīgam opusam. Zālēs ar divu vai trīs tūkstošu klausītāju ietilpību, kādas ir Amerikā un kur virs orķestra ir vismaz 20 metru, kur skaņai uzplaukt un zaigot visās krāsās, te tomēr skanējums iejūtīgi jāreducē, lai klausītāji un mūziķi neciestu no spēcīgā skaņas viļņa. Tas nav vienkārši. Ļoti daudz nošu, un kad iesaistīts tik daudz mūziķu, vienmēr ir par maz mēģinājumu un visu izveidot par vienu veselumu nav viegli arī man, jo diriģēju to pirmoreiz.

Ja par ceļu pie šī darba, tad esmu vēlu tapis mūziķis. Vispirms pamatskolā pabeidzu 9 klases, bez saistības ar mūziku, bet

jau 9. klasē vēl bez sapņiem par mūziķa karjeru jau zināju par "Gurres dziesmām". Kā? Viļņā 90. gados to diriģēja mūsu metrs Jons Aleksa (arī Latvijā, Dzintaros viņa vadībā), tad dzirdēju šo atskaņojumu un sapratu – lūk, kas ir kaut kas!

Protams, toreiz nebija domu kur nu par darba diriģēšanu, bet pat par diriģenta karjeru vispār, bet, kas ir "Gurres dziesmas", zināju. Un toreiz līdzīgi kā Voldemorta vārdu nedrīkst skaļi izteikt, tā arī čukstus runāja par "Gurres dziesmām" kā par visa virsotni.

Kad saņēmu zvanu un aicinājumu diriģēt, ļoti izbijos. Par to biju sapņojis visu mūžu, bet kad nonāc pie reālas iespējas… Tas ir mūzikas Svētais Grāls. Varbūt kāds var mani iecelt par Svētā Grāla bruņinieku, nezinu, vēl tāds neesmu.

Sestdien, bet labāk jau piektdien man tas būs jāsaprot. Un vienlaikus tas ir kopdarbs, kurā daudzi iesaistīti. Līdzīgi kā ar lūgšanu – kad lūdzies viens mājās vai daudzi kopā baznīcā. Un tad lūgšanā ir lielāks spēks. Šis skaņdarbs ir kā katedrāle, kā Rīgas Doms, kuram jāskan "Lielajā dzintarā". Kā katedrāle katedrālē. To centīsimies parādīt.

Par tēlu simboliem. Karalis, Tove un mežadūja – tas būtu skaidrs, bet tad parādās nerrs klauss, zemnieks, stāstnieks. Kamdēļ tie vajadzīgi?

Kontrastam!

Mūzika ir kontrastu māksla, to jau Bēthovens saprata krietni agrāk. Kontrastiem jābūt – ja ir debesis, tad ir zeme. Jābūt zemniekam, kas to apstrādā, nerrs, kurš var atļauties pateikt taisnību vairāk nekā karalis, arī, ka karalis ir kails. Un viņš pauž filozofiskas atziņas.

Un skaidrs, ka viņš nav muļķis, tikai tādu tēlo. Savukārt stāstnieks  mūs aizved uz Ēdenes dārzu, kurā atdusas Toves dvēsele. Un šajā Paradīzes dārzā viņš runā par pasaules radīšanu. Te ir dzīve un nāve, saullēkts un saulriets, kā arī dievu mijkrēslis.

Karalis saņem Dieva piedošanu?

Noteikti, jo Dievs piedod visiem grēciniekiem. Arī Karalis ir no Dieva.

Jūs ļoti labi jūtat cilvēka balsi. Vai dziedoņiem šajā darbā ir viegls vai grūts uzdevums?

Vissarežģītākais ir Karalim Valdemāram, smagais metāls klasiskajā mūzikā. Te jābūt ar abām kājām uz zemes un justu arī saikni ar debesīm. Tas ir grūtākais.

Arī Tovei ir līdzīgi. Esmu ļoti priecīgs, ka mums dziedās Magdalēna Hofmane. Pirms pusgada pirmoreiz dzirdēju viņa Izoldi. Nekad iepriekš nebiju piedzīvojis, ka dramatiskais soprāns var skanēt kristāldzidri. Tik tīri, šķīsti un trausli. Un var parādīt šo mīlestību. Magdalēnai tas pilnā mērā ir pa spēkam. Viss solistu sastāvs ir pasaules līmeņa. Jau mēģinājumā ar klavierēm sapratu, kas var izvērsties par tik spēcīgu notikumu arī kā Liederabend. Šodien jau mēģinājumā ar orķestri, protams, tās bija citas krāsas un cits vēriens.

Bet kamermuzicēšanas būtība paliek?

Jā, noteikti, vēl neesmu to pateicis orķestrim, bet, manuprāt,

"Gurres dziesmas" ir milzīgs, skaļš skaņu kalns, bet vienlaikus – arī kamermūzika, kas jāspēlē kā solistu ansamblim, kurā visi dzird, jūt un papildina viens otru.

Dod Dievs, lai izdotos!

Dod Dievs! Vakar lūdzos un liekas, ka tiku uzklausīts, ka izdosies trīs mēģinājumu laikā to iestudēt. Šodien tam ticu, redzot orķestra un solistu atdevi. Esmu viņiem ļoti pateicīgs.

***

Sarunu latviešu valodā tulkojusi Ilze Medne, ieskaņojusi – Inga Saksone.