Hansa Vernera Hences oratorija "Medūzas plosts" Berlīnes slēgtajā Tempelhofas lidostā izvērtās par spēcīgu muzikālu un scenogrāfisku piedzīvojumu, kur trīs izcili solisti, koris, zēnu koris un orķestris veica varoņdarbu: ne tikai uztverot un "pārraidot" dodekafoniskos skaņurakstus, bet darot to ūdens baseinā, kur notika slīkstošās fregates traģēdija.
Ar ne mazākiem izaicinājumiem bija jāsastopas Džuzepes Verdi "Aīdas" jauniestudējuma dalībniekiem Berlīnes Valsts operā Unter den Linden (Kaliksto Bieito "nobūbinātajā" režijā), kur grandiozas ovācijas guva divas latviešu zvaigznes - Elīna Garanča un Marina Rebeka.

Elīnas Garančas repertuārā Amnerisas loma ir kopš 2023. gada janvāra, jau dziedāta Vīnes Valsts operā un Londonas Karaliskajā operā. Marinai Rebekai titullomā tā bija debija. Jauniestudējumu Berlīnes Valsts operā ir veidojis diriģents Nikola Luizoti, Radamesa lomā -  tenors Jusifs Eivazovs, virspriesteris Ramfiss - Renē Pape, Etiopijas valdnieks Amonasro – baritons Gabriēle Viviāni. 

Liene Jakovļeva par Berlīnē gūtajiem iespaidiem izvaicā Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi, kura pēc izrādes tikās ar abām latviešu dziedātājām.

Fragments no sarunas ar Elīnu Garanču:

Kā lasīju presē, Amnerisa ir tā loma, kuru tu labprāt ņemtu līdzi uz vientuļu salu. Tagad Amnerisai ir nākamais piepildījums. Vai sajūta ir drošāka un varbūt arī pavisam citādāka kā pirmreizējā sajūta, kad dziedāji Vīnē?

Varētu teikt, ka panikas stadija ir beigusies. Man jau liekas, ka cilvēkam, kas uz kaut ko ļoti iet, ilgi meklē, ilgi sevi pārliecina un tad paņem to savā rociņā, otro reizi paņemt jau ir pavisam mierīgāk un it kā drošāk. Amnerisas loma mani joprojām ārkārtīgi fascinē un man ļoti, ļoti patīk. Joprojām ir nianses, kuras, es varētu izdarīt un nodziedāt arī labāk. Tas ir tāds process. Ne velti pēc kādiem pieciem, sešiem gadiem tu vari pateikt, ka šī partija jau ir iedziedāta tiktāl, ka jebkurā diennakts laikā to var nodziedāt. Bet pirmās bailes – ņemt savu mūža sapni rokās un piedāvāt publikai – noteikti jau ir pārgājušas.

Bija ļoti patīkami vērot, ka loma tevi ir atraisījusi tiktāl, ka jau ļoti labi vari parādīt visu savu aktierisko potenciālu. Izrādē, kuras režisors ir katalānis Kaliksto Bjeito, bija ļoti daudz dažādu zīmju, kas tika raisītas publikas virzienā. Jāsaka gan, ka izrādes beigās, kā jau Vācijā diezgan ierasti, solisti saņēma „bravo” saucienus un iestudējuma brigāde savus „būū”. Kas darbā ar provokatīvo režisoru bija tas īpatnais vai atšķirīgais?

Jā, viņš tiešām ir provokatīvs. Grūtākais bija atrast vadmotīvu visā tajā haosā, ko viņš patiesībā ir radījis. Ir ļoti daudz skaistu skatu, ir daudz ideju, kas tiek raidītas publikas virzienā. Mums bija daudz jautājumu, bet ne uz visiem tika atbildēts. Varbūt arī laika trūkuma dēļ. Šī ir ārkārtīgi liela izrāde, īpaši arī kora un muzikālo iestarpinājumu dēļ, kur mēs faktiski esam tikai kā figūras uz skatuves, un mums varbūt pietrūka galvenā vadmotīva, kā mēs iekļāvāmies visā šajā sabiedrībā, arī viņa konceptā. Tajā pašā laikā, režisors man deva ārkārtīgi lielu brīvību. Viņš noteikti deva iekšējo personāža pasaules virzienu, kurā viņš gribēja redzēt, lai šis raksturs attīstās, bet izpildes veidu vai vizualizāciju deva manās rokās, pēc tam to nedaudz parediģējot un izmetot to, kas viņam nelikās nepieciešams, kaut ko arī pieliekot klāt.

Šajā ziņā man ar Bjeito bija diezgan viegli sadarboties, jo viņš man ļoti uzticējās un uz mani paļāvās. Mēs daudz runājām tieši par psiholoģisko vīziju ne tikai Amnerisā, bet arī Aīdā un faktiski arī pasaulē.

Fragments no sarunas ar Marinu Rebeku:

Aīda bija tavs lielais sapnis vai tā vienkārši sakrita kārtis, ka tā ir tieši šobrīd?

Grūts jautājums. Lielais sapnis tas nebija. Kādreiz sapņos rādījās, ka es stāvu uz skatuves, dziedu Aīdu un man visu laiku jūk vārdi (smiekli). Bet ar Aīdu ir tā, ka neviena Aīda mani nekad īsti nepārliecināja. Mani vienmēr tiešām pārliecināja Amnerisa. Es teicu, ja es būtu mecosoprāns, es gribētu dziedāt tikai Amnerisu – milzu skats sākumā, kolosāls duets un tad vēl ceturtā cēliena skats – tas ir tas, kur tiešām ir viss – pēc tā opera varētu beigties un tur vispār nav, ko teikt.

Tāpēc laikam Elīna [Garanča] saka, ka tā ir viena no viņas mīļākajām lomām.

Absolūti. Super – tur nav, ko teikt. Bet Aīda – muzikāli nav īsti skaidrs, kas viņa ir, jo pati tēma ir tāda hromatiska. Kaut kādā ziņā tā ir opera par emigrāciju, jo viņa dzīvo valstī, kura gandrīz vai kļuva par viņas dzimto zemi, bet viņas dzimtā zeme nav Ēģipte. Turklāt viņa nevienam nevar atklāt, kas viņa ir. Respektīvi, mēs nezinām, kas viņa ir, kad viņa parādās. Viņa ir kā spiedze – viņa nevar teikt neko. Viņai pastāvīgi jākontrolē, ko saka, kā uzvedas, ko dara, jo jebkura viņas darbība var viņu novest pie nāves. Ir ļoti grūti saprast. Pirmkārt, viņa ir cilvēks, kas sevi kontrolē, cilvēks, kas ļoti labi apzinās situāciju un neļauj sev teikt vairāk. No otras puses, ir momenti, kur viņa tiešām ļoti atklāti runā par sevi, kā pirmajā ārijā „Ritorna vincitor!”. Viņa pēkšņi redz, ka viņai ir divas puses. Viņa ļoti mīl Radamesu un principā ir pieradusi pie šīs zemes, un uzaugusi kopā ar Amnerisu. No otras puses, ir viņas saknes, kuras viņa pat neapzinās tik labi, jo ilgus gadus nebija redzējusi savu tēvu. Viņa svārstās par to, kas viņa ir – ēģiptiete vai tomēr etiopiete – kur ir viņas vieta?

Īstenībā, ļoti mūsdienīga tēma.

Ļoti mūsdienīga. Pilnīga saraustība starp realitāti, starp jūtām, tāpēc ir ļoti grūti to visu attēlot.

Programmiņā izlasīju interesantu citātu – mīlestībai, protams, nav robežu, tā ir apolitiska un pat anti-politiska. Strādājot ar režisoru Kaliksto Bjeito bija jārisina arī ļoti konkrēts šodienas aktualitāšu uzdevums? Mēs, protams, vizuāli redzam arī to, ka parādās koloniālisma problēmas, Āfrikas problēmas, kara problēmas – tas viss ir klātesošs.

Kad mēs iestudējam operu, mēs mēģinām tikai savus fragmentus. Es neredzēju, kas notiek pārējos skatos. Man bija diezgan grūti, jo mēģināju ar diviem sastāviem. Sākumā nebija ne Elīnas, ne Jusifa, man nācās mēģināt ar citiem kolēģiem. Tad atbrauca viņi un viss pilnīgi mainījās. Abas manas 2. cēliena ārijas veidojām pēdējā klavieru mēģinājumā pirms orķestra mēģinājumiem – tas tā, lai pateiktu, cik maz laika ir bijis. Vēl – daudz kas man nav skaidrs. Man vajadzētu attaisnot vairākas lietas, par kurām man vispār nav sajēgas. Es viņam jautāju – Kaliksto, ko tu domā? „Te tā un tā”, bet viņš arī īsti nevarēja paskaidrot. Kas ir labi, strādājot ar viņu – viņš ļauj izpausties. Piemēram, savu pirmo āriju es pati izveidoju. Es teicu – tā, man vajag, lai te cilvēks sēdētu, te es pacelšu, te to darīšu – es visu izdomāju. Arī tas, ka beigās mani izvelk karogā, bija mana ideja. Jautājums, protams, bija arī tehnisks – vai es varu nodziedāt visu skatu, guļot uz muguras. Man bija jāmēģina, skatoties uz zāli – pirmkārt, kurā virzienā projicēšana, otrkārt – tur skatuvei nogrieza gaismu, jo savādāk es vispār neredzēju diriģentu. Bija daudzas lietas, kuras risinājām, bet daudzas lietas man joprojām nav skaidras.