Kamermūzikas koncertu ciklā "Ziemas kamermūzika", kas ik gadu norisinās Rīgas Doma 13. gadsimta Kapitula zālē, 7. februārī izskanēs koncerts "Vivaldi. Itālija. Ceļš uz mirkli". Lāsma Meldere-Šestakova (baroka vijole), Anda Eglīte un Dace Priedīte (kokles) un Artūrs Noviks (akordeons) tajā sola pārsteidzošus Antonio Vivaldi un citu XVII gs. itāļu komponistu mūzikas lasījumus.

Sarunā ar Lāsmu Melderi-Šestakovu apzinām gan nozīmīgākos itāļu 17.gs. mazzināmiem un plaši pazīstamiem komponistus, runājam par nozīmīgākajiem baroka instrumentiem un kokles, akordeona, baroka vijoles saderību, par telpas nozīmi kamermūzikas atskaņojumiem un lielākajiem atklājumiem.

Marta Paula Pauliņa: Kā tapa iecere radīt šādu koncertprogrammu?

Lāsma Meldere-Šestakova: Šo koncertprogrammu veidojām, pateicoties iespējai uzstāties festivālā "Ziemas kamermūzika" Kapitula zālē, kura ir burvīga ar savu kamerīgo izmēru un skanējumu. Pirmajā šīs apvienības programmā bija tikai Antonio Vivaldi mūzika, un tās enerģija lika meklēt tālāk itāļu mūzikā. Šoreiz piedāvājam Latvijas publikai zināmus un nezināmus komponistus, kuri dzīves laikā ir bijuši kaut kā saistīti. Piemēram, Antonio Vivaldi un Antonio Kaldara dzimuši Venēcijā, citi tur ir viesojušies vai uzstājušies. Lokatelli ir dzimis Bergamo un mēs spēlējam Bergamas deju. Tās savīšanās ir jūtamas un klātesošas.

Komponisti ir krāšņi, tāpat kā viņu mūzika - krāšņi ar savu dzīvesstāstu, ar to, ko viņi ir darījuši, cik daudzveidīgi bijuši savā darbībā.

Protams, ne katram komponistam ir daudz mūzikas saglabājies, bet šo to esam atraduši.

Koncertā dzirdēsim baroka vijoli, akordeonu, koncertkokli un basa kokli. Kā iespējams pieskaņot 17. gs. un 18. gs. partitūras šim sastāvam?

Tas notiek tā - ņemu partitūru, apmēram nojaušot, ko kurš instruments var darīt, sadalu balsis un, sākoties mēģinājumu procesam, skatāmies, ko var un ko nevar, kas kuram instrumentam sanāk labāk.

Vienā skaņdarbā es ar vijoli un Artūrs Noviks ar akordeonu ar kaut kādām pasāžām cīnāmies, taču izrādās, ka koklei šī pasāža padodas elementāri, nesagādā pilnīgi nekādas grūtības.

Mēs vienkārši meklējam un pielāgojam. Lieliska ir basa kokle. Anda ar dažādiem tehniskiem paņēmieniem, dažādiem plektriem, dažādiem skārieniem, ar vālītēm piemeklē, lai būtu impulss, lai būtu kustība, lai būtu frāzējums, dažādas emocijas un noskaņas, un to visu var uz basa kokles! Šobrīd Latvijā viņa ir visaugstākā līmeņa basa kokles izpētītāja un jaunradītāja. Savukārt, Dace spēlē solo kokli un ir uzņēmusies arī continuo lomu. Vērtētājiem šeit būtu jānoliek kritiskais prāts malā, jo viņa ir paņēmusi vienu no continuo sadaļām, kas aizpilda, piepilda, pieliek krāsu. To viņa dara labprātīgi, meklē un klausās. Mēs mēģinām, un ir fantastiski.

Artūra akordeonam un bandoneonam ir īpašs skanējums, un tam arī jāpiemeklē, lai būtu vajadzīgajā tonalitātē, atbilstošajā nokrāsā, lai būtu raksturi un emocijas, kā ko spēlēt - bagātīgi.

Viens, protams, ir instrumenta iespējas, bet otrs ir mūziķi - ko katrs piedāvā, ko katrs meklē. Katrs mēģinājums ir vitalitātes, enerģijas un prieka pilns, un katrs no mūziķiem ik mēģinājumā ver sevi vaļā un atklājas bez mazākās atlaides - visu laiku ir tāds motors, un mūs fascinē šis pasākums.