LSM ziņās: Svētki ir jāsvin! Kultūras pilij «Ziemeļblāzma» – 110

1913. gadā Ziemeļblāzmas parkā ar kokrūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska un viņa domubiedru gādību tika uzcelta Ziemeļblāzmas pils, kas jau 110 gadus rotā Vecmīlgrāvja ainavu.

8. septembrī šī gadskārta tiks svinēta ar īpašu svētku koncertu “Ziemeļblāzmai 110”, kurā piedalīsies arī Liepājas Simfoniskais orķestris un kamerkoris “Ave Sol”, solisti - Aija Vītoliņa, Andris Ērglis un Atis Ieviņš, kā arī pavadošā grupa Jāņa Strazda vadībā.

Par Kultūras pils "Ziemeļblāzma" 110. jubileju un to, kā "Ziemeļblāzma" jūtas Rīgas kultūras laukā, Liene Jakovļeva izvaicā Ziemeļrīgas kultūras apvienības projektu māksliniecisko vadītāju Zani Auškāpu.

Zane Auškāpa: Mūsu publika ir ļoti dažāda, tāpēc cenšamies savu kultūras programmu veidot tā, lai būtu interesanti jebkuram iedzīvotājam – gan vecmīlgrāvietim, gan citu apkaimju iedzīvotājiem. Pie mums brauc no visas Rīgas, no visas Latvijas, bet akcents uz vietējo iedzīvotāju, protams, ir. Vecmīlgrāvis ir guļamrajons, ir daudz  ģimeņu ar bērniem. Tā kā mums ir arī parks, tad rīkojam daudz ģimeņu pasākumu, bet kopumā cenšamies piedāvāt plašu norišu  spektru, lai katrs var atrast sev ko tīkamu.

Tas ir diezgan izaicinoši, jo manā sajūtā tomēr „Ziemeļblāzma” ir tālu.

Jā, tas ir dīvaini, un to nespēju izskaidrot. Pirms nedēļas biju uz teātri Liepājā. Turp aizbraukt visiem liekas normāli. Arī uz GORU Rēzeknē vai koncertzāli „Cēsis”.

Kāpēc „Ziemeļblāzma” liekas tālu? Tas ir neizskaidrojams fenomens.

Ar auto no centra ceļā jāpavada  ir 22 minūtes, ar sabiedrisko transportu, protams, ilgāk, bet ne vairāk, kā atbraukt no Pārdaugavas uz centru vai pretējā virzienā. Stereotipiski ir šis priekšstats, un mēs ļoti cenšamies to lauzt. Tāpēc  arī dzimšanas dienas koncertā piedalās Liepājas Simfoniskais orķestris, lai parādītu, ka ir nedaudz mazāks ceļa gabaliņš jāmēro, lai šo orķestra dzirdētu.

Vai  akustiskā ziņā „Ziemeļblāzmas” Lielā zāle ir laba vieta, kur skanēt akadēmiskajai mūzikai?
 

Tā  ir ļoti laba vieta akadēmiskajai mūzikai, pateicoties Augustam Dombrovskim, kuram, iespējams, bija kaut kāda sestā maņa, lai uzceltu šo namu arī akustiski pievilcīgu.

Laikā, kad nams tapa, tā bija lielākā zāle pasākumiem Rīgā. Pēc rekonstrukcijas skatuve tika nedaudz palielināta, bet tas nekādā veidā nav  akustikai traucējis. Zāle ir ļoti laba akustiskajai un akadēmiskajai mūzikai.


Klajā nākusi arī jubilejai veltīta grāmata. Kas tajā rodams - vēsturisks atskats, apskats, bildes, teksti, atmiņas?

Kopā  ar autorēm Ilzi Lecinsku un Raimondu Strodi mēs atradām, manuprāt, ļoti labu vidusceļu, lai izdevums nebūtu pārāk akadēmiski informatīvs, bet arī ne tikai bilžu grāmata. Ir ļoti daudz fotomateriālu - gan vēsturisku, gan laikmetīgu -, arī  ļoti daudz informācijas par namu, par to, kas tajā ir dzīvojis 110 gados, sākot ar Augustu  Dombrovski. Padomju gados te bija Rīgas kinostudijas  filmēšanas paviljoni, bet tagad – Ziemeļrīgas kultūras apvienība un Kultūras pils „Ziemeļblāzma”.

Grāmata, kas tapa sadarbībā ar izdevniecību „Jumava” sniedz plašu, varbūt pat citādu ieskatu, nekā līdz šim pieejamais, jo iepriekšējais pētījums bija 2000. gadu sākumā, kad Andrejs Grāpis uzrakstīja grāmatu.

To būs  interesanti lasīt ikvienam, un būs daudz interesantu, jaunu faktu.