13. martā Rīgas pilī notiks koncerts “Sarunas salonā. Mūzika divām traversflautām”, kurā Mīteļa ansambļa traversflautistes – Kristīne Stumbure un Maija Kļaviņa – vedīs muzikālā ceļojumā uz 18. gadsimta salonu – vietu Eiropā, kur satikās sava laika izcilākie prāti, mūziķi, mākslinieki, domātāji un politiķi. Stāsta centrā būs Sāra Levi (1761–1854), kuras salons kļuva par Berlīnes izcilāko mūziķu un zinātnieku pulcēšanās vietu daudzu gadu garumā. Sāra Levi bija daudzpusīgi izglītota, talantīga klavesīniste, Vilhelma Frīdemana Baha studente, kā arī daudzu sava laika komponistu mecenāte, darbu pasūtītāja un manuskriptu kolekcionāre. Zināmākie no tiem, kuru mūzika skanēs arī šajā koncertstāstā, ir Vilhelms Frīdemans Bahs, Karls Filips Emanuels Bahs, Georgs Filips Tēlemanis, Johans Joahims Kvancs u. c.

Koncerta vieta -  līdz šim muzikāli neapgūtajā sakristejā, kas atrodas pils 2. stāvā, Svina tornī.

Sarunā ar abām mūziķēm - par "Mīteļa ansambli" un tā nosaukuma rašanos, traversflautas vēsturi un dabu, gaidāmā koncerta programmu un stāstījuma nozīmi, Sāras Levi veikumu un Rīgas pils telpu piemērotību senajai mūzikai .

Kristīne Stumbure: Traversflautas Latvijā neesam tik daudz, patiesībā aktīvi muzicējošas mēs esam divas ar Maiju. Piepulcinājām Gerdu Kraukstu un nolēmām, ka ir jāpopularizē traversflauta, jo joprojām cilvēki  ļoti bieži brīnās: kas tas ir, ko jūs darāt? Koncertus šādā sastāvā spēlējam jau sen. Pirms pāris gadiem, braucot uz ansambļa meistarklasēm Freiburgā, mums prasīja: kā sauc jūsu ansambli? Tad mēs ļoti strauji izlēmām, ka būsim “Mīteļa ansamblis”, jo esam no Rīgas, un vecajā Eiropā, ja sakām “Mītelis”, visi saka: ā, no Rīgas! Tā mēs atļāvāmies "privatizēt" šo nosaukumu, ko neviens vēl nebija iedomājies. No tā brīža mēs esam “Mīteļa ansamblis”. Ideja ir, ka pamatsastāvā mēs esam divas flautas un klavesīns, un tad, atkarībā no programas, mēs aicinām klāt cilvēkus un veidojam programmas.

Jūsu sadarbība ar Maiju vispirms nebija kā kolēģēm, bet - skolotāja un skolniece.

Maija Kļaviņa: Tieši tā arī bija. Mēs smejamies - mums jau gluži kā Kvancam un Prūsijas karalim Frīdriham Lielajam - Kvancs ir karaļa skolotājs. Mēs mēdzam tā pasmieties, ka mēs arī divatā spēlējam, un tad kurā brīdī kurš ir skolotājs un kurš - karalis. (smejas)

Kristīne Stumbure: Bet nu jau šīs attiecības ir pāraugušas.

Maija Kļaviņa: Jā, pāraugušas draudzībā un labā sadarbībā. Mums katrai ir skaidrs savs uzdevums, arī projektu veidošanā, koncertu rīkošanā.

Varētu teikt, Kristīne, ka Jūs izaudzinājāt sev kolēģi?

Kristīne Stumbure: (smejas) Varbūt. Bet šobrīd es ļoti daudz mācos arī no Maijas.

Vai esat atšķirīgu temperamentu mūziķes?

Maija Kļaviņa: Mēs “Mīteļa ansamblī” smejamies - mēs, abas flautistes, un klavesīniste Gerda, esam horoskopa zīmē auni - tādi trīs auni. Esam gana līdzīgas, lai labi satiktu, bet arī gana atšķirīgas, lai mums nebūtu garlaicīgi, lai mēs viena otru iedvesmotu un papildinātu.

Kā tikt pie labas traversflautas? Šeit, Latvijā, taču nedzīvo kāds slepens meistars, kurš tās būvē.

Maija Kļaviņa: Mūsu flautas ir Rūdolfa Tuca darinātas, Kristīnei tāda bija pirmajai. Tad man bija tā laime mācīties pie šī meistara sievas, un studiju laikā es arī ieguvu savu Rūdolfa Tuca flautu. Jā, Latvijā mums neviens viņas pagaidām nevirpo, bet tātad ir brīva vieta. Kurš piesakās? (smejas) Bet jā, ir meistari, kuri pēc autentiskiem paraugiem izgatavo šo instrumentu kopijas.

Kāda ir tehnoloģijas būtība - tās tiek veidotas no vienlaidus kokmateriāla vai tur ir daudz detaļu? 

Kristīne Stumbure: Ū, tas būtu jāprasa kādam, kas strādā ar koku. Es zinu, ka darbnīcā ir milzīgi plaukti - kā mums ir bibliotēkas ar grāmatām, tā meistariem ir plaukti ar koka gabaliņiem, kur tie žūst un gaida īsto brīdi kļūt par īsto instumenta detaļu. 

Tas nozīmē, ka flauta ir dzīvs instruments.

Maija Kļaviņa: Noteikti, it sevišķi šis koka instruments, un viņš tiešām kā dzīvs arī prasa rūpes par sevi - gan eļļošanu ar mandeļu eļļām, gan padomāt, kādā temperatūrā viņš atrodas. Mēs pilnīgi jūtam, kad viņš ir noguris, sasūcies, saspēlēts - tu jūti, ka flautiņa ir piekususi, ka viņa ir jānoliek, viņai jāpažūst, jāatpūšas. Spēle ar šo instrumentu ir ļoti jūtīga un prasa tev būt uzmanīgam, tā kā mamma bērnu ved - tu vari viņu vadīt, kontrolēt, jo ir gana sarežģīti to izdarīt, bet tu nedrīksti spiest vai raut.

 Kas nepatīk jūsu flautām?

Kristīne Stumbure: Karstums, mitrums, sausums…

Maija Kļaviņa: Aukstums. Atceries tās baznīcas gājienus? (smejas)

Kristīne Stumbure: Jā… Bija viena pieredze Lestenes baznīcā, bija +5 grādi. Nebija gudri no mūsu puses tur būt un spēlēt.

Un ko viņas dara, kad viņām nepatīk?

Kristīne Stumbure: Viņas vienkārši pārstāj skanēt, jo mitrums un siltums, ko mēs pūšam iekšā, pārvēršas par ūdeni - tur vienkārši tek no visiem galiem un skaņas nav.

Maija Kļaviņa: Tagad mēs to zinām - gan deguns, gan flauta piecos grādos… (smejas)

Kur tad ir ideālie apstākļi?

Kristīne Stumbure: Ne pārāk lielas telpas, bet skanīgas, ar dabīgu akustiku.

Maija Kļaviņa: Šovakar būs ideāli apstākļi.

Kristīne Stumbure: Patiesībā, jā, ideāli apstākļi ir Vēstures muzejā Rīgas pilī, jebkurā no zālēm.