11. jūnijā Melngalvju nama Svētku zālē - "Trio Palladio" (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) koncerts, kurā līdzās jauneklīgajam L. van Bēthovena klavieru trio  dominorā op. 1 nr. 3 un Santas Ratnieces skaņu gleznai entasis, iespējams, pirmoreiz Latvijā izskanēs ukraiņu komponista un kara bēgļa Valentīna Silvestrova Drama - tā ir kompozīcija, kas tapusi 1971. gadā un pirmatskaņota vien 2007. gadā.

Ar Kristīni Blaumani un Reini Zariņu tikās Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Silvestrova „Drama” ir ļoti apjomīgs opuss – 40-50 minūtes. Ja pareizi sapratu, tad pianists vienīgais piedalās visu laiku – pirmajā daļā spēlē vijolnieks, otrajā čellists un tikai trešajā daļā jūs esat visi kopā.

RZ: Tāda droši vien arī ir iecere – kaut kādi procesi notiek ar vijoli un klavierēm, tad citādi procesi - ar čellu un klavierēm, un beigas ir varbūt ne gluži risinājuma gūšana, bet kā tāda nomierināšanās.

Tas Silvestrovam ir robežšķirtnes darbs, līdz ar to mēs sākam ar to, kas viņam kādreiz bija tuvs – ar avangardu, - un beidzam ar to, kas viņam tagad ir mīļš – tas, ko viņš sauc par postmūziku.

Mūzika jau ir uzrakstīta, bet mēs vēl kavējamies pēdējās atbalsīs no tā visa labā, ko mēs atceramies. Tur nav nekā jauna. Liekas, ka gan spēlētājs, gan klausītājs var izlauzties cauri šim biezoknim kopā ar komponistu. Un kopš tā brīža Silvestrovs ir sācis rakstīt tādā postmoderni romantiskā, klusinātā balsī.

Runājot par šo darbu, tiek pieminēts arī termins „skatuviskais hapenings” – čellistam 2. daļā īpaši jāuznāk uz skatuves. Vai tas ir fiksēts notīs?

RZ: Visu izstāstīt noteikti nebūtu labi. Es šim darbam esmu uzgājis vienu komerciālu ierakstu, un tāpat tas ir nepilnīgs, jo šajā darbā ir ne vien skaņas, bet arī ļoti daudzas, dažādas kustības, un bez redzēšanas skaņdarbs nav pilnībā piedzīvots. Zinu, ka arī Latvijas Radio centīsies iemūžināt mūsu atskaņojumu, taču tas vienalga nevar būt pilnīgi – ir jānāk, jābūt klāt un tas jāredz.

Silvestrova Drama ir darbs, kas tiek ļoti reti atskaņots un parasti tiek minēta lielā sarežģītība, bet 20. un 21. gs. mūzikai tas jau nav nekas jauns. Kas ir tas, kas attur atskaņotājmāksliniekus?

KB: Es domāju, ka tas ir tīri psiholoģiski – šim skaņdarbam ir nepieciešami daudzi blakuselementi un rekvizīti. Tie, kas seko Reinim sociālajos tīklos, droši vien redzēja bildi, kur viņš nesen bija krāmu tirdziņā un iegādājās priekšmetus, kas ir nepieciešami, lai šo skaņdarbu atskaņotu. Vēl viens faktors ir šī dramatiskā puse – daudzus māksliniekus droši vien attur tas, ka viņiem liekas, ka „mana profesija ir spēlēt manu instrumentu, nevis darīt kaut ko citu”. Ir vajadzīga arī papildus apskaņošana, kas nozīmē lielākas izmaksas, un šis darbs īsti nav tāds, ko var sev vest līdzi tūrēs.

RZ: Eva teica, ka viņai šajā darbā ir prasīts spēlēt tā, kā nekur citur nav nācies, ir jāatrod uz instrumenta jauns spēles paveids, kādu viņa nekad nav mēģinājusi. Jau uzmetot aci notīm, izskatās diezgan traki.

Man ir sajūta, ka komponists nemaz negrib, lai mēs pārāk to procesu baudām, negrib, lai būtu tik viegli, ka varam tā distancēti to no malas interpretēt.

Nošuteksts ir pierakstīts pilns ar detaļām, un visam jābūt nenormāli precīzi – tieši tā, kā viņš to vēlas. Jābūt pāri galvai iekšā tajā visā, lai spētu šo skaņdarbu atskaņot. Tajā pašā laikā, vairākas lapaspuses ir pilnas arī ar improvizēšanu konkrētas formas robežās, kas mēdz kolēģiem sagādāt grūtības, ja skaidri un gaiši viss nav uzrakstīts priekšā. It kā ļoti liela precizitāte, bet tajā pašā laikā - liela brīvība. Daudz paradoksu šajā mūzikā.

Kurš no jums trijiem aplaimoja pārējos kolēģus ar ideju spēlēt Silvestrova „Drāmu”?

KB: Kad sākās karš Ukrainā, šķita nepareizi un pat neētiski spēlēt vienkārši skaistu, virtuozu programmu, it kā nekas nebūtu bijis. Mums likās, ka šī programma jāveido, izsakot savu attieksmi – spēlēt vai nu kaut ko no komponistiem, kas daudz cietuši un rakstījuši par cilvēku traģēdiju, vai spēlēt kaut ko no Ukrainas komponistiem.

Mēs pievērsāmies Silvestrova daiļradei ne tikai tādēļ, ka viņš ir ukrainis, bet arī visa viņa personība, viss viņa dzīvesstāsts vienmēr ir bijis kā sava veida protests pret apspiešanu, pret cenzūru, pret diktatūru un totalitārismu.

Vai sestdienas koncertā varēs satikt arī Santu Ratnieci? Nebūs jau tā, ka spēlēsiet tikai Silvestrovu – Melngalvju namā skanēs arī Santas opuss „Entāze”, kas jums jau ir pirkstos.


RZ: Santa saka, ka viņa centīsies būt. Tā kā viņa dzīvo Vīnē, tas nav nemaz tik pašsaprotami. Šis viņas darbs caurspīdīguma ziņā kaut kādā mērā man asociējas ar Silvestrova mūziku, tomēr Santas darbs ir viscauri neiedomājami skaists – pat ne tikai skaists, bet kaut kas neaprakstāms, aiz skaistā vai neskaistā.

Santas mūzikai piemīt vizuļojošs, elpojošs, pulsējošs skaistums un trauslums. Tas ir kaut kas tik smalks un netaustāms – kā jau mūzika.


Tam visam klāt vēl viens smagsvars – Bēthovens un dominora trio, kuru savulaik Haidns viņam ieteicis nepublicēt, jo publika nesapratīšot, bet Bēthovens pats uzskatījis, ka tieši šis ir labākais no trim pirmā opusa trio. Kā ar Ratnieci un Silvestrovu salejas Bēthovena mūzika?
 

KB: Man šķiet, ka Bēthovens palīdz šo programmu līdzsvarot. Bēthovens pats to uzskatīja par veiksmīgāko, un vispār ir neticami, ka tas ir pirmais opuss, jo tajā ir tik izteikta Bēthovena agrīnā būtība, kā arī izmantotā dominora tonalitāte, kas viņam ir bijusi diezgan fatāla. Protams, trio ir gan virtuozs, gan mutuļojošs, bet tajā pašā laikā tur ir tik izteikts šis Bēthoveniskais nemiers, turbulence un tumšā lirika.