Korī "Kamēr..." - lielas pārmaiņas! Studijā - diriģenti Aivis Greters un Jurģis Cābulis

28. jūnijā Dailes teātrī jauniešu koris "Kamēr..." piedāvās multimediālu notikumu "Viļņu jaunie atspulgi" un iepazīstinās ar kora nākamo māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli.

Multimediālais koncertuzvedums “Viļņu jaunie atspulgi” ir veidots kā refleksija par nenotikušajām kora 30 gadu jubilejas svinībam, tas kļūs par atspulgu tukšajām koncertzālēm un nekad neizskanējušajiem koncertiem sarežģītajā aizvadītajā periodā. Stāsts par katru no koristiem un kora “Kamēr…” vērtībām toreiz, tagad un turpmāk. 

Tajā pašā laikā “Viļņu jaunie atspulgi” ir arī atkalsatikšanās prieks citam ar citu un klausītājiem. Koncerts iezīmēs simbolisku tiltu starp kora pašreizējo māksliniecisko vadītāju Aivi Greteru un jauno diriģentu Jurģi Cābuli, kurš kora “Kamēr…” vadību pārņems šī gada vasarā. Šim būtiskajam notikumam radīta īpaša programma, ko veidojuši visi trīs diriģenti. Pirmajā daļā izskanēs pasaulslavenu ārvalstu komponistu darbi. Savukārt koncerta otrajā daļā tiks godināti tie Latvijas komponisti, kuru radītie darbi veidojuši un ietekmējuši kora skaņu un repertuāru kopš 1990. gada. 

Liene Jakovļeva: Tas ir diezgan pārsteidzoši un negaidīti, ka vasaras viducī korī "Kamēr..." notiks lielas pārmaiņas. Vai šis koncerts šīs pārmaiņas tā pavisam skaidri mums arī parādīs un iezīmēs? 

Aivis Greters: Tā burtiski uz skatuves tas tā nenotiks – ka es Jurģim nododu kamertoni vai ko tādu. Tas tā nav iecerēts. No mana kā mākslinieciskā vadītāja skatupunkta bija ļoti svarīgi nodrošināt tik gludu pāreju, cik vien iespējams, turklāt ne vien mākslinieciski, bet arī psiholoģiski vieglu – jo kori veido cilvēki, kuri šim kolektīvam velta lielu daļu sava brīvā laika un māksliniecisko ambīciju, sastrādājoties ar mani un otro diriģentu, tāpat vokālajiem pedagogiem. Tāpēc pats būtiskākais man šķita – ja nu reiz tā ir noticis, ka dodos uz ārzemēm, loģiskākais būtu, ka es iepazīstinu kori [ar jauno vadītāju], [man pašam] esot klāt, un radu konkrētu plānu. Arī lielajās organizācijās vadība nenomainās vienā mirklī – tas notiek pakāpeniski, un arī šis koncerts būs tas tilta brīdis, kurā šī pāreja tiešām notiks, jo pēc koncerta šo kolektīvu kā mākslinieciskais vadītājs es vairs nesatikšu.

Tātad tev, Aivi, šis koncerts kopā ar kori "Kamēr…" būs pēdējais, bet tev, Jurģi, pirmais?

Jurģis Cābulis: Vēl papildinot Aivi, jāteic, ka

 šobrīd pats svarīgākais  manā un kolektīva sadarbībā ir tieši mēģinājumu, iepazīšanās un savstarpējas izzināšanas process – un tas ir ļoti interesants! Kādā brīdī, īpaši sākuma stadijā, arī nedaudz mulsinošs.

(..) Un svarīgi, ka Aivis, kā viņš pats saka, šajā procesā ir klātesošs, jo stāsts, kāpēc tas viss sākās, ir senāks, un to droši vien stāstīs pats Aivis. Bet man šobrīd pats aizraujošākais ir tieši process.

Jurģi, vai Aivja piedāvājums pārņemt kori bija negaidīts pārsteigums vai tomēr plūstošs ceļš? Jūs abi tomēr esat draugi un domubiedri. Vai bija arī garākas sarunas un garākas pārdomas?

Jurģis Cābulis: Neteikšu, ka mulsinoši – drīzāk ļoti pagodinoši, jo es par to nekad nebiju aizdomājies. Ikdienā, kad esi savās lietās, procesos un mākslinieciskajās darbībās, tu jau nedomā, kā būtu, ja būtu. 

Bet tīri personīgi tās lietas man kaut kā labi saslēdzās, jo jau kādu brīdi man iekšēji bija sajūta, ka kaut kas manā  mākslinieciskajā darbībā būtu jāpamaina. Un tad Aivis ar kora vadību mani uzaicināja uz sarunu…

Tas bija ļoti pagodinoši un joprojām tā jūtos. Tajā pašā laikā – kā arī korim teicu pirmajā sarunā – no manas puses primāri izjūtu ļoti lielu pietāti pret tradīciju un tām vērtībām, ko iepriekšējie trīs diriģenti – Māris Sirmais, Jānis Liepiņš un Aivis Greters – ir radījuši. Tāpēc savā ziņā tas ir ļoti liels izaicinājums. Lai arī Aivis ar savu komandu šo pāreju organizē ļoti veiksmīgi un gludi, tas tomēr ir pārejas process. Tad jau redzēsim, kā būs. Ir ļoti daudz labu ideju, ko ar kora otro diriģentu Patriku Stepi esam pārrunājuši.

Tas arī bija viens no maniem uzstādījumiem – ka otrajam diriģentam jāpaliek tam pašam. Esam jau sākuši kalt nākotnes plānus un idejas. Tā ka es neteikšu, ka ir mulsinoši, es teikšu – ir ļoti pagodinoši. Joprojām.

Aivi, vēl pavisam nesen – Lieldienu laikā – tu stāvēji pie mūsu studijas mikrofona, mēs runājām par Riharda Dubras jaundarbu, tu stāstīji par dažādiem plāniem, kas tavā dzīvē ir aktuāli. Šie jaunumi tev pašam vēl bija noslēpums, vai arī tas plāns jau bija skaidrs? 

Aivis Greters: Kaut kādā ziņā

tas man kļuva skaidrs martā, kad saņēmu apstiprinājumu pēc izturētās atlases Zviedrijā, Gēteborgas operteātrī, kur nākamos divus gadus ieņemšu diriģenta asistenta pozīciju. Un es kaut kā sapratu, ka šis solis prasa nākamo – ka uz turieni pārceļos ar visu ģimeni.

Kolīdz mana ģimene deva atbalstu šim solim, nākamais, par ko es visvairāk domāju pārejas kontekstā – par  kora nākamo vadītāju. Tas bija pat vēl pirms saņēmu atbildi – kad biju iekļuvis konkursa finālā. Tas ir tā pēkšņi un neparedzami. Bet arī man tas notika nevis ļoti pārdomāti, bet konkursa kārtībā, kad centos sekot kādiem izaicinājumiem tieši orķestra diriģēšanas laukā. Daudzām lietām nostājoties pareizajā vietā un laikā, kaut kā tas tā sakārtojās. Tāpēc, Liene, kad mēs tikāmies aprīļa beigās, koris vēl nebija to uzzinājis. Tas bija laiks, kurā mēs no Jurģa bijām saņēmuši pozitīvu atbildi, jo arī viņam mēs bijām devuši laiku pārdomāt, vai tas viņam būtu iespējams un vai tas ir kas tāds, ko viņš ļoti vēlētos.

Tas jau nav nekas slēpjams, ka tieši 1. maijā, pēc Riharda Dubras jaundarba otrā atskaņojuma Valmierā, koris no manis un kora vadības saņēma šo informāciju: nevis tikai par to, ka braucu projām, bet kaut kādā ziņā izklāstot to kā loģisku soli.

Vismaz man likās, ka viss notiek loģiski, jo visiem tas kaut kādā ziņā bija šoks. Un tas, kas laikam bija tas jaukākais – ka mums bija kopīgs mājupceļš autobusā, kurā varējām kā cilvēki viens ar otru parunāties, pēc tam arī vakaru pavadījām visi kopā. Arī tad, kad devos mājup, liela daļa kolektīva vēl palika pārrunāt un īstenībā vienkārši apspriest šos jaunumus. Šie gandrīz divi mēneši bijuši pilni ar iekšējām sarunām par to, ka kaut kādā ziņā tas ir normāls process.

Ar lielu prieku varu teikt, ka pēc tā vakara, kad fiziski uzaicinājām Jurģi uz mēģinājumu, kurā viņš iepazinās ar kori un savas pirmās 20 minūtes noturēja kora skaņu savās rokās, atnākot mājās, rakstīju mūsu vadības čatā, ka beidzot man ir miers!

Jo visu laiku arī man bija trauksme. Šis taču ir ļoti uztraucošs, atbildīgs moments – mana lielākā vēlme ir tāda, lai pēc tā, ko Māris ir radījis un ko mums ar Jāni izdevies turpināt, kolektīvam būtu laba nākotne. (..)

Tu, Aivi, atstāj "Kamēr...". Vai arī tev, Jurģi, šajā kontekstā ir paredzama kāda šķiršanās?

Jurģis Cābulis: Jā, pat veselas divas šķiršanās, un abas vienlīdz sāpīgas. Bet tajā pašā laikā – ar vienlīdz neprātīgi skaistām atmiņām. Ļoti drošās rokās atstāju abus savus  mākslinieciskos kolektīvus. Carnikavas jaukto kori "Vēja balss" atstāju ļoti prasmīgās rokās – divpadsmit gadu darbu turpinās Matīss Circenis, kurš līdz šim bijis otrais diriģents. Nu viņš kļūs par māksliniecisko vadītāju.

Bet interesanti ir ar kori "Beverīna", ar kuru kopā ar Aivi strādājām Cēsīs – par kora māksliniecisko vadītāju kļūs kora "Kamēr..." otrais diriģents Patriks Kārlis Stepe!

Tā ka mums tā rokāde ir ļoti veiksmīgi izstrādāta. Kas attiecas tieši uz "Beverīnu", domāju, ka abi ar Aivi kādu laiku vēl roku uz tā pulsa turēsim, jo šis kolektīvs mūsu acīs ir ļoti īpašs kļuvis šo piecu gadu laikā.

Intervija pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.