18. martā Latvijas Radio 1. studijā laikmetīgās mūzikas programmā dzirdēsim divus ārpus Latvijas dzīvojošus mūziķus - dziedātāju Helēnu Sorokinu un kontrabasistu Matīsu Eisaku. Abi kopā atskaņos Platona Buravicka jaundarbu „Zvaigznes dziedājums”, bet katram būs arī solopriekšnesumi.

Sarunā ar Ingu Žilinsku Leipcigas Gewandhaus orķestrī jau trešo gadu spēlējošais Matīss Eisaks stāsta par diriģenta Andra Nelsona vadītā kolektīva neseno koncertturneju Eiropā ar Pētera Čaikovska darbiem, uzzinām par Matīsa attieksmi pret Krievijas komponistu mūziku, par to, kas Leipcigas orķestri atšķir no citiem Vācijas orķestiem, un tā firmas zīmi jeb tradīciju, ko reti kuram diriģentam izdodas mainīt. Andrim Nelsonam - izdodas.

Akcentēta tiek solokoncerta nozīmei mūziķa radošajā dzīvē un atklāta gaidāmā studijas koncerta programma, kurā iekļauti divi ļoti sarežģīti skaņdarbi kontrabasam solo - Pētera Vaska Kontrabasa sonāti un  ARD konkursa otrās kārtas atlasei rakstītais Grodona Kampes opuss „Krawall”. 

Inga Žilinska: Cik tev pašam ir būtiski spēlēt solo programmu? Tā tomēr ir diezgan liela atšķirība - spēlēt solo vai orķestra ietvarā.

Matīss Eisaks: Tā ir milzīga atšķirība, pirmkārt, tehniski. Tas ir kā spēlēt citu instrumentu.

Orķestrī es spēlēju piecstīgu kontrabasu, kurš turklāt ir citā skaņojumā, bet solo koncertos - četru stīgu instrumentu ar solo skaņojumu, līdz ar to viss ievērojami mainās.

Piecstīgu bass ir vēl daudz lielāks, tam arī attālumi starp notīm ir citādāki, bet tas gan ir svarīgi tikai pašiem mums, kontrabasistiem (smejas). Gatavošanās solo koncertiem, konkursiem - tā ir tehnikas, smalkās tehnikas atsvaidzināšana. Orķestra instruments darbojas mazliet citādāk, tev ir tādas, teiksim, monumentāli konkrētākas notis jāspēlē, nav tik daudz vaļas pašam izdomāt, kā tu gribi spēlēt. Solo skaņdarbos var arī mentāli atsvaidzināt to sajūtu, ka “es tagad veidoju savu domu un savu ideju”. Tas arī ir ļoti svarīgi, jo citādi tu vari palikt par tādu, kurš vienkārši visu laiku kaut ko izpilda. 

Jā, jo orķestra kontekstā tu spēlē kopā ar grupu un izpildi diriģenta ideju.

Jā, tieši tā.

Esmu tāds cilvēks, kuram ir ļoti svarīgi visu laiku atsvaidzināt šo sajūtu, ka pats esmu pie stūres un braucu ar mašīnu, tāpēc cenšos to darīt, cik bieži iespējams.

Koncertā solo spēlēsi Pētera Vaska mūziku. Vai atgriezies pie viņa kā pie tāda sākumpunkta kaut kādā ziņā?

Noteikti ne kā pie sākuma, jo abi skaņdarbi - gan Sonāte, gan Bass Trip - ir ļoti, ļoti sarežģīti, un tos nekādā gadījumā nav ieteicams spēlēt mūziķa gaitu sākumā (smejas). Tos var spēlēt tikai jau advancētā līmenī. Bet emociju ziņā tā noteikti ir atgriešanās pie sākuma. Emociju tīrība tam atbilst. Pietiekami bieži esmu spēlējis gan Bass Trip, gan Sonāti, un man vienmēr šie darbi liekas aizraujoši un vienmēr raisa foršas, patiesas emocijas. Un cik meistarīgi tas ir kontrabasam uzrakstīts…

Sonāte ir gana atšķirīga no Bass Trip, jo tur ir vairāk laikmetīgās mūzikas elementu un ir izmantots vairāk tehnisku iespēju kontrabasam, nekā Bass Trip. Ja spēlē Sonāti, tad vari tehniski izdarīti visu, kas darba sacerēšanas laikā bija iespējams.