Koncertzāle bez kurpēm. Saruna ar akordeonisti Kseniju Sidorovu Madridē

Latvijā dzimusī un pasaulē pazīstamā akordeoniste Ksenija Sidorova, kurai 18. maijā sūtījām sveicienus 32. dzimšanas dienā, jau trīs gadus par savām mājām sauc Madridi. Drīz viņas meitiņai Gabrielai apritēs gadiņš. Pandēmijas laiks, kuru viņas ģimene koronavīrusa "Covid-19" plosītajā valstī spiesta dzīvot noslēgtībā, mudina uz radošumu. No 22. maija platformas patreon.com ietvaros sāk darboties viņas īpašie meistarkursi, kuros akordeoniste dalīsies ne tikai mūzikas gudrībās, bet arī dzīves atziņās.

Ksenija Sidorova: Dzīvojam neparastā laikā – ar ģimeni esam pilnīgā 'lokdaunā' jau vairāk nekā divus mēnešus. Pašlaik esmu mājās kopā ar savu meitiņu, kura ir pamodusies, un šī ir viņas pirmā intervija (smejas). Manas mājas jau trīs gadus ir Madridē, tagad mums tā ir vienīgā ligzdiņa, no kurienes nekur nelidojam – un to šeit, protams, nedara neviens. Dzīve ir mainījusies. Mēģinām kaut kā dzīvot tālāk un domāt, ko darīt ar darbu, kā saplānot ikdienu, taču arī domās mēģinām dzīvot šeit un tagad.

Signe Lagzdiņa: Spāniju bieži dzirdam ziņās. Vai vari atklāt, kāds ir tavs noskaņojums, kā izjūti ierobežojumus un noskaņojumu visapkārt? Vai varat brīvi iziet pastaigās?

Jau gandrīz divas nedēļas varam iziet pastaigā – bet tikai uz vienu stundu.

Ilgāk nekā pusotru mēnesi bija diezgan grūta situācija, kad ar bērnu bijām mājās un nevarējām nekur iziet, tikai uz veikalu.

Protams, ar bērniņu arī negribējās nekur iet, lai kādu nesastaptu – masku Gabrielai vēl nevar uzlikt, pārāk maziņa. Tagad situācija ir labāka, tomēr cilvēki ir drūmāki nekā parasti, jo Spānijā parasti visi smaida – tagad tos smaidus nevar redzēt. Ļoti ceram, ka drīz varēs atgriezties normālā dzīves ritmā.

Protams, šobrīd daudzi ir bez darba, daudzi ir bez algas un palikuši bez nekā – situācija ir diezgan traka.

Arī tu esi brīvmāksliniece  – vai tavi menedžeri un koncertu rīkotāji šajā laikā tevi kaut kā atbalsta?

Diemžēl nē. Taču neesmu vienīgā šajā situācijā – ir ļoti daudz mākslinieku, kuri pašlaik vienkārši sēž mājās un domā, kā paēst. Koncertu nav, algas nav, bet ļoti ceru, ka sabiedrība ar laiku atgriezīsies pie mākslas un sapratīs, ka tā ir vajadzīga, neaizmirstot, ka ir arī tādi cilvēki, kuriem tas ir darbs.

Nezinu, kas būs tālāk un cik ilgi šāda situācija saglabāsies, jo darba nav – līdz vasaras beigās simtprocentīgi viss ir atcelts.

Mēģinām izdzīvot, mēģinu arī plānot, ko spēlēt un mācīties. Man ir maza meitiņa un visu savu laiku pavadu ar viņu, kas ir brīnišķīgi, mani atbalsta vīrs, kas arī ir labi, tomēr ceru, ka cilvēki padomās arī par māksliniekiem.

Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!