"Pārmijās" tiekamies ar mūsu kādreizējo kolēģi – komponistu un pedagogu Andri Dzenīti, turklāt šoreiz mazāk runājam par mūziku, bet gan Andra literārajām gaitām: proti, apgādā "Neputns" tikko kā iznācis viņa eseju krājums "Es esmu, manis nav".

Grāmatas dizainu veidojis Klāvs Priedītis, redaktors – Raimonds Ķirķis.

Sarunā ar Andri Dzenīti – par lasīšanas ieradumiem un noteiktos dzīves posmos nozīmīgiem autoriem; par teksta un mūzikas radīšanas kopsakarībām; par mūzikas sadzirdēšanu esejas tekstā; par sadarbību ar dizaineru Klāvu Priedīti un redaktoru Raimondu Ķirķi; par eseju krājuma tapšanu apgādā "Neputns". Sarunas izskaņā – aicinājums uz Grāmatu svētkiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā!

Dāvis Eņģelis: Kādi cilvēki vai autori veidojuši tavu izpratni par to, kas ir labs teksts – kā tam ir jāplūst, kas ir labi lasāms. 

Andris Dzenītis: (..) Līdzīgi kā rakstot mūziku – kompaktums laikam ir tas, kas spēj noturēt manu uzmanību un mani interesē: gan pašam darbojoties, gan arī lasot kaut ko. Šajā sakarā diezgan daudz mēdzu lasīt šodienas literatūru, jo īpaši latviešu, tajā skaitā arī dzeju, kas man varbūt liekas tā vistuvākā. Grūti atbildēt par kādiem ārzemju autoriem, bet tur ir gan Rilke, gan Kafka. Ir autori, kas man bijuši ārkārtīgi tuvi konkrētos dzīves periodos, bet nevarētu teikt, ka es būtu ietekmējies no viņu literārā stila – nekādā veidā!

Manā grāmatā ir daudz atmiņu par pagātni. Atceros savu pirmo satikšanos ar Imantu Ziedoni un viņa "Epifānijām", kas mani "nogāza gar zemi" – ieraudzīju, ka arī šāda var būt literatūra, arī šāda var būt valoda – tik lakoniska un tēlaina.

Jā, varbūt tas ir virziens, kurā man paticis fantazēt – eseju virziens. Gan Ziedoņa gadījumā, gan savā.

Pēdējā eseja tavā krājumā – "Manifests" – robežojas ar dzeju.

Tas faktiski arī ir dzejolis – esejveida dzejolis. Gribējās to šeit pievienot. Man bija doma, ka ar šo ciklu esmu noslēdzis konkrētā perioda eseju rakstīšanas ciklu. Jo stāsts sākotnēji bija tāds… Biju sācis rakstīt esejas, un dažas no tām biju izlicis sociālajos tīklos publiskai apskatīšanai. Citi gan teikuši, ka sociālie tīkli nav tā vieta, kur gribas lasīt pagarus tekstus.

Kad eseju bija sarietējis pietiekami daudz, padomāju, ka varbūt ir vērts tās kaut kādā veidā materializēt, un ar diezgan mazām cerībām uzrunāju [apgāda "Neputns" vadītāju] Laimu Slavu – vai viņa nevēlas palasīt manas esejas, un viņai tās arī nosūtīju. Pēc kāda laika saņēmu atbildi, ka tās noteikti vajag publicēt! Biju priecīgi pārsteigts.

Protams, gāja kā pa kalniem un lejām, meklējot veidus, kā tās varētu izdot. Laiks gāja un gāja, un man radās vēl daudzas esejas, kuras arī nosūtīju grāmatas galvenajam redaktoram Raimondam Ķirķim. Un viņš teica – jā, pamiksēsim! Atmetīsim kādas no vecajām, kas varbūt ir mazāk nozīmīgas, sajauksim, un būs aptverts ilgāks laika periods. Ar "Manifestu" sajutu, ka konkrētā laika ciklu esmu noslēdzis. Teicu Raimondam, ka vairs klāt nesūtīšu. "Manifests" ir tāda dzejproza.

Sadarbība ar Raimondu Ķirķi un Klāvu Priedīti – vai vari īsi raksturot, kā jums veidojās ķīmija? 

Zinu tikai, ka grāmata nodrukāta uz īpaša papīra. Šāds vāka materiāls vēl līdz šim neesot izmantots. Neesmu speciālists tipogrāfijas jautājumos, tāpēc grūti par to spriest – tāpat arī par fonta izvēli. Bet viena lieta – kad redzi maketu digitālā formātā. Bet drukātajā formā man ļoti, ļoti patīk Klāva ieguldījums un arī noformējums, kurā tikai ļoti nesen pamanīju to piecu līniju jēgu... Domāju – tās vienkārši tādas fona līnijas, tomēr tajās ir atsauce uz mūziku. Runājot par Raimondu Ķirķi… Kad vēl strādāju drukātajā presē, ar redaktoriem iznāca sadarboties regulāri, bet ar šādiem literārajiem redaktoriem, kas nerediģē manas recenzijas vai rakstus žurnālam, tā laikam tiešām ir otrā reize:

biju ārkārtīgi pārsteigts par Raimonda korekto, ļoti saudzīgo pieeju manam tekstam, jo biju absolūti pārliecināts: manu tekstu izķidās, apgriezīs otrādi, liks kaut ko pārstrādāt, kaut ko mainīs vietām vai izmetīs. Bet nācās labot samērā maz.

Bija mums diskusijas par atsevišķiem mazsvarīgiem jautājumiem, bet rezultātā teksts lielā mērā ir tāds, kāds tas sākotnēji arī bijis. Raimonds arī teica – viņš varbūt būtu savādāk izturējies pret mani, ja es būtu profesionāls literāts un tekstam būtu jābūt visaugstākajā literārajā līmenī. Bet šajā grāmatā būtiska ir dokumentālisma noskaņa – tā savā ziņā ir personīgās telpas dokumentācija, līdz ar to tur daudz iejaukties nevajag. Protams, laika gaitā šo un to laboju arī pats – varbūt kādas naivas vietas pārveidoju. Bet Raimondam tiešām esmu pateicīgs, ka viņš bija ļoti saudzīgs pret mani.

Tu uz lapas liec arī vārdus, kas mums apkārt, ko lietojam ikdienā, bet kas, iespējams, latviešu valodas tezaurā vēl nav iegūlušies. Mums patiesi netrūkst apkārt netrūkst internacionālismu, svešvārdu, kurus paši cenšamies aprobēt vai atrast variantus, kā tos lokalizēt latviski. Vai šos jēdzienus mēģini izprast arī analītiski? Kaut vai tajā pašā "Manifestā". 

Katrs droši vien šo tekstu redzēs savādāk. Šo tekstu rakstīju ar mazu ironiju par jauno paaudzi un tās terminoloģiju, runas manieri, ideāliem. Savā ziņā tā ir neizbēgamība. Bet ir daži vārdi, kurus esmu ieviesis pats. Vai esmu lietojis vārdus no lietuviešu valodas. Šad tad man ienāk prātā vārdi, kurus redaktori izķidā ārā un saka, ka tā neviens nerunā. Bet šajā grāmatā tie ir palikuši. Raimonds man ik pa laikam pajautāja par kaut ko – kas tas tāds ir? Paskaidroju. Labi, tad lai tā paliek! Jaunvaloda, vecvaloda vai žargona valoda – kā pēdējās esejas gadījumā – tā tiešām kaut kādā mērā ir parodija.

Vai ir kāda īpaša diennakts stunda vai vieta, kur tev teksts labāk dodas rokā?

Ir periodi, kad gribu rakstīt, un ir periodi, kad negribu rakstīt. Tā laikam man ir ar visu – izņemot mūziku, kas ir mana galvenā dzīvesvieta un kurā atrodu iespēju strādāt katru dienu.

Kas attiecas uz tekstu rakstīšanu, zīmēšanu vai ko citu – vienmēr atļauju sev sagaidīt iedvesmas brīdi… Ir periodi, kad šāda veida iedvesma mēdz aizkavēties uz ilgāku laiku, un tad arī šīs lietas notiek regulāri. Un tie noteikti ir brīži, kad esmu viens un klusumā – visvairāk vakaros vai naktīs.

Tad, kad atņemu laiku kompozīcijai, un pārsvarā tad, kad tik tiešām ir vajadzība kaut ko pateikt – kad saprotu, ka būs slikti, ja es to neuzrakstīšu. Vispirms jau pašam sev. Protams, šie teksti rakstīti ar domu, ka kāds tos varētu arī izlasīt, un šis aspekts šo valodu atšķir no tās, kādā tiktu rakstīta parastā dienasgrāmata, kur vārdu secība nav tik svarīga – galvenais, ka tiek pierakstīts, kas darīts. Principā es šo [eseju krājumu] uzskatu par tādu kā dienasgrāmatu, tikai citādākā formā. Viena dzīves perioda dienasgrāmata.

Tu saki – sajūta būtu sliktāka, ja kāds teksts nebūtu uzrakstīts. Vai rakstīšana un teksts var sniegt arī katarses vai terapeitisku efektu? Atvieglojumu un labāku pašsajūtu? 

Jā, tieši tā! Un arī kaut kādu rezumējumu. Kā maisam aizsiet galu ciet. Man ir pāris tekstu, kurus esmu rakstījis ne jau paštīksmināšanās nolūkos, bet gan tieši šajā nolūkā – lai atgrieztos un sev palīdzētu. (..) Jā, vairāki no tekstiem man pašam ir ļoti būtiski – tie saistīti ar atgriešanos realitātē, dziedināšanu un savas vietas izprašanu. Pāris no tekstiem gan, jāteic, ir arī tādi, kurus baidījos publicēt un to darīt mani lielā mērā pierunāja – ka arī tas pieder pie lietas. Varbūt no malas var likties, ka šie teksti ir vājuma izpausme – varbūt pat depresīvi savā tiešumā, tiešajā runā un formā. Nu, jā… (..)

Visi mēs esam tikai cilvēki ar savām dažkārt nekontrolēti negatīvajām vai depresīvajām izjūtām, kuras ir tik svarīgi izrunāt!

Jo, kā zinām [no sociālajiem medijiem], mēs dzīvojam pasaulē, kurā nevienam nekas nekaiš, visi ir smaidīgi un veseli... Un tad pēkšņi kāda cilvēka, kurš bijis ļoti smaidīgs un priecīgs, vienkārši vairs nav! Īstenībā mums šī saruna ir vajadzīga – nevajag izvairīties no neērtiem tematiem!

Savos tekstos esmu arī paudis, kā jūtas mākslinieks brīdī, kad viņu piemeklējusi tā sajūta, ka viņš nekam neredz jēgu. Tādu tekstu nav daudz – nebiedēšu potenciālos lasītājus. (Smaida.) Tā ir pāris vietās, kur ir arī atsauce uz Emīlu Dārziņu, jo man liekas, ka arī Emīls Dārziņš jutās kaut kā tā...

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!